12:04 am
Mans šodienas spontānais pirkums lidostā. Paprovēju, izkusu un jau pēc desmit minūtēm biju tā skavās
Klausos Jeff Buckley un domāju par to, ka rīt jau es gulēšu angļu zemē.
Mans šodienas spontānais pirkums lidostā. Paprovēju, izkusu un jau pēc desmit minūtēm biju tā skavās
Neatceros, vai esmu jau kādreiz iepukstējusi, ka šis radio nu man ir kļuvis mīļāks par Nabu. Kembridžas studentu radio. Principā nu jau gadu. Un tam nav nekāda sakara, ar cilvēku, kurš to ieteica. Drīzāk man vienkārši patīk klausīties kaut ko pilnīgi atsvešinātu, kam nav sakara ar manu mītnes vietu un cilvēkiem, kurus es pazīstu.
Nopirku Ingrīdas Betankūras atmiņas par sešus gadus piedzīvoto ieslodzījumu Kolumbijas džungļos tikai tādēļ, ka man vajadzēja kaut ko emocionāli spēcīgu, kas izsistu no žēlošanās un grūtsirdības. Tas nostrādāja. Loti tieši, atklāti un nežēlīgi. Nevaru neraudāt.
Pārāk īpatnēja tā Lana, tāpēc jau viņa tik daudziem nepatīk. Bet man aizķēra, no jaunākās popsas neatceros, kad būtu tā iekritis. Vēl es visu dienu staigāju un domāju, kam tas purniņš līdzīgs. Pēķšņi kā pa pieri, takš vampīrlēdiju Pamu
Šodien te kaut kas jocīgs notiek, laikam tajos ziemļos pārāk daudz iepūta.
Man pietrūkst tā baltā sunīša, trūlī. Un es gribu sev kaķīti, desperatlī.
Šodien ceļojums pa Gotlandes Ziemeļu pusi. Pirmā pietura neliels ciematiņš, kurš pazīstams ar savu cementa rūpnīcu. Milzenis jau bija ieraugāms pa gabalu un, kas interesnati, ļoti estētisks, kopā ar pelēki zilganajām debesīm kā bilde. Turpat arī apmeklējām muzeju, kur viss ap un par šīs rūpnīcas vēsturi, ražojumiem, cilvēkiem, kas tur strādājuši. Īsta mantu krātuve un zelta atradums, jo tās lietas tik pievilcīgas. Pie tam bez jebkādām lapiņām ar aprakstiem, visu informāciju sniedz paši iekšā laidēji, divi izbijuši rūpnīcas strādnieki. Tā teikt, vēsture no mutes mutē plus autentisks estētiskais baudījums. Vēl es šodien veicu varoņdarbu - pārgāju māri ļoti šaurai mola strēlei, nezinu, protams, vai tā to pareizi saukt, jo tā bija aptuveni 1,5 metru šaura cementa 'laipa', kas ved uz platformu jūrā. Pritī skeirī, es jums saku. It īpaši, kad no labās puses pūš stindzinošs vējš un no abām pusēm viļņojas jūra.
Beidzot arī man ieradās rezultāti. Jau biju atmetusi ar roku, jo gaidīju piecas dienas un pieņēmu, ka meils nepareizi uzrakstīts vai kāda cita kļūda.
Pārsteigt viņiem mani neizdevās - visaugstākie rādītāji: neirotisms, ekstraversija, apzinīgums, pīkam pietuvojusies apcere, godīgums, kārtīgums, čaklums un komunikabilitāte. Toties viszemāk - paklausība, piekāpība, pieticība un vienkāršība, ā, jā arī nenoturība pret stresu, bet tā nav tik ļoti zema. Klau, a kur tas makjavellisms parādās? To es neatradu!
Bezkaunīgi tika ieņemta šī svētā teritorija un bez ierunām pasludināta draudzība!
Šodien paredzētas pre-svētku un vienlaikus atvadas (francūžiem) vakariņas. Tāds kā satraukums pakrūtē, jo es gatavoju. Un tas nozīmē, ka man vajag par to domāt vismaz divas dienas iepriekš, ja ne visas trīs. Vīns ir nopirkts, daļa sastāvdaļu arī, tagad tikai to pareizo zivi jāizloba no tiem zviedru nosaukumiem.
Izgāju naksnīgā pastaigā. Cik nu nakts, bija pulstens seši, bet uz ielām neviena cilvēka, tikai lampu un logos iedegto gaismu atspīdumi. Gāju pa ceļu, kuru vēl nebiju iestaigājusi un pēkšņi uzdūros gan bibliotēkai, gan parkam ar čalojošu strūklaku. Parkā sabozušos pīļu un kaiju kolonija, starp kurām arī viens balts gulbis. Kad gribēju šamās nofotograēt, visas kā viena traucās uz manu pusi. Tālāk mazās ieliņas un mūris, kas aptver pilsētu. Aiz tā jūra kā tumšs, baiss caurums. Gar krastu nogāze, kurai piekļūt nekādu problēmu, pat nekāda norobežojuma. Tā vien kāja paslīd un mierīgi ar galvu akmeņos. Vēl uzdūros parkam un visādām spocīgām ēnām, arī pāris vientuļiem vīriešiem, kuri izveduši savus suņus pastaigā. Tomēr patīkamā nodarbe šādās pastaigās ir apmierināt lūriķa vēlmes. Kā jau zināms, skandināvi dzīvo bez aizkariem un visa viņu vakaru nodarbju palete kā uz delnas. Bet šeit mans ceļabiedrs sargā parku. Tomēr tur neiegāju. Esmu bailīga. Labāk rītdien dienas gaismā. 
Darbs, darbs, darbs, pastaiga, darbs, darbs un vakarā Linča Inland Empire.
Vot tā, Gesta Berlinga sāgu es noskaņas stiprināšanai nevarēšu iegūt, jo tak aizliegts izmantot tos torrentus.
Piedodiet, bet franču valoda mani neuzrunā. Nekad neesmu sapratusi to milzu šarmu, ja nu vienīgi Birkinas un Serža dziesma, kas ir skaisti izdziedāts sekss. Man te blakus istabā dzīvo franču pāris, divi jauki cilvēki pusmūžā. Abi bijuši kopā gandrīz divas desmitgades, bet tagad viņus saista tikai darbs. Apbrīnoju, kā viņi vēl kopā var strādāt, ja ir it kā šķirti. Un vēl izklausās, ka viņi visu laiku strīdas (vismaz tad, kad runā franciski). Drošivien, ka tā arī ir.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)
