Izgāju naksnīgā pastaigā. Cik nu nakts, bija pulstens seši, bet uz ielām neviena cilvēka, tikai lampu un logos iedegto gaismu atspīdumi. Gāju pa ceļu, kuru vēl nebiju iestaigājusi un pēkšņi uzdūros gan bibliotēkai, gan parkam ar čalojošu strūklaku. Parkā sabozušos pīļu un kaiju kolonija, starp kurām arī viens balts gulbis. Kad gribēju šamās nofotograēt, visas kā viena traucās uz manu pusi. Tālāk mazās ieliņas un mūris, kas aptver pilsētu. Aiz tā jūra kā tumšs, baiss caurums. Gar krastu nogāze, kurai piekļūt nekādu problēmu, pat nekāda norobežojuma. Tā vien kāja paslīd un mierīgi ar galvu akmeņos. Vēl uzdūros parkam un visādām spocīgām ēnām, arī pāris vientuļiem vīriešiem, kuri izveduši savus suņus pastaigā. Tomēr patīkamā nodarbe šādās pastaigās ir apmierināt lūriķa vēlmes. Kā jau zināms, skandināvi dzīvo bez aizkariem un visa viņu vakaru nodarbju palete kā uz delnas. Bet šeit mans ceļabiedrs sargā parku. Tomēr tur neiegāju. Esmu bailīga. Labāk rītdien dienas gaismā.