Šovakar vairs negribu neko par mākslu, māksliniekiem, globalizāciju, institūcijām, netvorkiem un citu bulšitu. Lūdzu, dodiet man brīvdienu!
Tālumā būdama kā bez rokām jūtos, neko no mūsu klasikas nevaru dabūt, nedz Herca Franka 'Baltos zvanus' (kurš izdomājis, ka to var skatīties tikai atrodoties kādā no LV pašvaldību bibliotēkām, kāda netaisnība!), nedz Elpojiet dziļi vismaz kādu fragmentu angliski, nedz kontroversālo Grīnberga 'Pašportretu' (nu vēl ir cerība!). A vajag man tieši šos un nevienu citu!
Gudri cilvēki, kas šeit uzlikuši dūmu detektoru. Citādi mana rīta ola būtu pārvērtusies par atombumbu virtuvē. Un tad vēl tas prasīja pusminūti, kamēr pieleca, kas tā par skaņu.
Kas mani riktīgi rihtīgi besī tai englandē, ka aukstais ūdens tek pa citu krānu kā karstais.
Kaut kas man tai Londonā sāk ļoti iepatikties. Piemēram, nevīžīgais stils. Ja Rīgā es pat līdz veikalam nevaru aiziet bez meikapa, baidoties satikt kādu paziņu, tad Londonā tam tā vajag būt. Izplūkātiem, kā no gultas matiem, uzirušai zeķei, pavirši uzmestai šallei un kas pats galvenais meitenīgam, bērnišķīgam stilam. Viss tas nav nekas jauns, bet es tikai tagad to sāku izbaudīt. No otras puses, dažbrīd ir tik briesmīgi kaitinoši, ka visur ir auksti, mitrs, netīrs, skaļš, temps un uzbudinošā agresivitāte, kurā nav vietas lēnai refleksijai.
Lūdzu, dalieties ar ieteikumiem, kā drēbes pasargāt no mitruma un pelējuma smakas? Dzīvoju mājoklī, kur diemžēl ir šī nelaime un pamanīju, ka diezgan operatīvi arī manas drēbes jau pārņēmušas šīs smakas, īpaši visādi ādas izstrādājumi. Šausmīgi nepatīk un neesmu pieradusi, bet vēl turpmākie mēneši te būs jāpavada.
Viss bija normāli, gandrīz kā pa sviestu. Es teiktu, tā aste pārkāpta, tas suns vairs nebūs tik traki.
Īstenībā mani bieži piemeklē jautājums, cik daudz enerģijas un kādā kapacitātē ir katrā no mums, cik daudz tā ir man. Piemēram, es jau savos nupat kā nule 30 palikušajos jūtu, ka nevaru vairs to un šo, nevaru vairs skraidīt apkārt visu cauru dienu bez kolas vai kāda enerģijas dzēriena, bieži prasās pēc atelpas un biežāka miega, galvas sakārtošanas un fiziskām aktivitātēm, brīvas telpas man apkārt, visādām komfortinga lietām utml. Un esmu sākusi brīnīties par citiem, kuri var iztikt ar ierobežotām miega un atpūtas rezervēm, piemēram, dzīvoju pie 60gadīgas tantes, kura pazūd no savām mājāsm jau rīta agrumā un pārrodas pēc panorāmas laika, viņa strādā un mācās vienlaikus plus paspēj vēl apmeklēt sporta klubu 3x nedēļā. Izskatās, ka viņa jau dzīvē paspējusi apskriet puspasauli, sataisīt ģimeni un vēl šo to, ko es nezinu. Un viņai ir tikai sīkas veselības problēmas. Kur tas rodas, kā tas ir iespējams?
Bērni ārā skraida tēkreklos un kleitiņās īsām piedurknēm it kā jau būtu vasara. Es joprojām ar mēteli un biezo šalli ar cimdiem kabatās gadījumam.
Katru rītu pamostoties no mana istabas loga var redzēt dārzu un tajā kā galvenais objekts ir milzīgs žuburotiem zariem izpleties koks, kurš principā aizņem visu skatu manā logā. Viņš man dod iedrošinājumu un sargājošu sajūtu, uzsākot dienu. Tāpat arī ļoti jauki no rīta dzerot zaļo tēju ir vērot putnus dārzā, tur ir trīs dažādi melnas sugas putni un divi mizlīgi pelēki, kas noteikti nav baloži. Vaimandieniņās, vajadzētu kaut kad dzīvē iemācīties atpazīt putnus. Bet to laikam cilvēks uzsāk darīt tikai tad, kad ir īsta vajadzība. Vakardien man prieku arī sagādāja klejojumi centra virzienā, kur atklāju ļoti jaukas arhitektūras proporcijas - jūgendstila sajaukumu, art deko ar modernisma minimālismu un vietējām tradīcijām. Intīmi mērogi. Centrā vienuviet teātris, kino un mākslas muzejs plus dažādas interesantas ēkas iz mūsdienu arhitektūras. Var just, ka nekas nav tā nejauši sabakstīts kopā, bet gan apsvērts un uzmanīgi apdomāts.
Kur es biju visu šo laiku nezinot, cik brīnišķīgs biedrs ir termofors. Īpaši pūkaini zilā apvalciņā. Aizstāj pat kaķi.
London, London is calling. Šodien nopirku biļetes nākamam vīkendam.
Visapkārt vienu vienīgi studenti. Es nemaz negribu atgriezties savos 20mit
Šodien es tāaaaaaaaaaaaaaaaaa nosalu, ka vēl joprojām nezinu kur likties, lai sasildītos. Piecēlos ar domu palikt mājās un pastrādāt, taču pa dienu apkure nogriezta un ārā tieši šodien mitrs pēc suņa un līņā. Tāds riktīgs britu klimats. Nezinu, kur man bija tas prāts pusei dienas nosēdēt mājās un nodrebāties tik tālu, ka es nevarēju vairs izturēt un aizšāvu uz bibliotēku. Tagad sevis žēošanai nevaru izlemt - skatīties Shame sliktā kvalitātē vai tomēr paciesties. Nedaudz jau ielūrēju un ļoti ļoti gribas.
Es nezinu, ko tie latvieši englijā tur gvelž par papīra gaļu un kartona maizi, bet man gan šī šķiet nesalīdzināmi garšīgāka par to, kas bija pieejama zviedru zemē. Patīkams ēdiens palielina manas izdzīvošanas izredzes un vieš smaidu sejā. Kaut, protams, es vēl neesmu noprovējusi vietējo krējumu.
Es šodien pārspēju pati sevi. Pavadīju sabiedriskajā autobusā kādas divas stundas, ja ne pašas trīs. Kauns skaitīt. Lieta tāda, ka adrese, kur es tieši dzīvoju, man joprojām nav, un dzīvoju es kaut kādos suborbos, tipiski. Pirms devos centra virzienā uzmanīgi nočekoju apkārtni, autobusa pieturu un ikvienu stabu, pēc kura es to varētu pazīt. Taču, protams, vienmēr ir kāda kļūda. Un šoreiz tā bija pats autobuss, kurš izrādās ar vienu un to pašu numuru dodas dažādos virzienos pa diviem atšķirīgiem maršrutiem. Līdz ar to iesēžoties nepareizajā autobusā nav iespējams aizbraukt nepareizā virzienā un pēc tam pa otru pusi braukt atpakaļ uz pareizo, bet gan bezgalīgi apļot pa nepareizu maršrutu. Pa vidum vēl pamanījos nosalt ar visu cepuri un cimdiem vienlaikus apbrīnā lamājoties pie sevis par tām britu daiļavām, kuras tik mierīgi pusplikas apkārt skraida un savas pakaļas vēl nav atsaldējušas.
Mana dzīve angļu zemē sākusies. Ārā diezgan silts un patīkami pavasarīgs laiks, vakardien pastaigas laikā pa ceļam jau pirmie krokusi un sniegpulksteņi. No istabas loga skats uz iekšējā pagalma dārzu, kur rosās sudrabaina, karaliska vāvere un visādi putni, kurus es nepazīstu. Šeit saimniece putnu mīļotāja, jau pamanīju gan grāmatas par putniem un visur mājā pie sienām tās kartona bildes ar putnu sugu zīmējumiem. Tad vēl viņai ir Garfields, ruds kaķis, kurš jau no pirmā skata man pie sirds gāja. Nuja, viņš uz manis svaigi saklātās gultas kā velkomīgu sveicienu bija atstājis dubļu ķepiņas. Kad es atbrīvošos no galvas sāpēm un sapringuma visā ķermenī, kurš neļauj man normāli atslābt un, kad būs nolasīta pirmā lekcija, tad, škiet, viss būs labi un varēs lēnām pierast.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)