04:27 pm - pieļauju, ka tagad lasītāju skaits Pastaigai pieaugs aritmētiskā ātrumā
Nespēju vairs izskaitīt līdzi, kuro reizi pēc kārtas es šeit atkal pārsalstu.
Un tomēr tās Hunger Games pievīla. Sākums bija daudzsolojošs, taču lēnā gaitā viss sabojājās un vienas vienīgas klišejas. Neko neteikšu priekšā, skatieties paši. Bet Dženifera, tak visiem skaidrs, ir drāmas aktrise. Man viņa ļoti patīk, viņai vajag lielākas lomas! Vopšem vakars nekāds.
Jau otro reizi gāju uz baseinu, bet tā arī peldēt netiku. Pirmo reizi man nebija dvielis līdzi un viņiem dvieļu izīrēšanai nav. Šodien pilnā ekipējumā domāju, ka mani nekas neaizkavēs, taču meitenei pie galdiņa uzreiz bija piebilde - vai es zinot, ka ir jāpeld pāri visam baseinam, tipa nekādu apgriezienu pa vidu vai slaistīšanās seklajā galā. Tā teikt, pilnīgi no manām acīm nolasīja. Un jautājums vietā. Man jau tas baseins tik tā izlocīties, paplunčāties, relaksēties un es dziļumā tāpat nekad nepeldu. Tad nu beigās nobukoju pilates, jau samaksāju, atpakaļceļa nav. Bet visu šodienas labo nodomu vietā es aizgāju uz lētajiem veičiem tip meklēt sev vingrošanas lietas, kur, protams, es nopirku visu ko, tikai ne vajadzīgo.
Esmu bijusi pie dabas un man ir iestājies riktīgs pretīgums pret visiem sociālajiem tīkliem.
Šorīt dienas garastavokli nobojāja vannasistabā atstātā ziņa un bļoda(!) - ūdeni, kuru lietoju personiskām vajadzībām, pēc tam nedrīkst liet izlietnē, bet gan spainī. Pirmā doma wtf? Ko viņa domā ar netīro ūdeni darīt? Well, ok, labākajā gadījumā grīdas mazgāt, bet nu tas arī šķiet dīvaini. Nepietiek jau ar to, ka es ļoti taupu, jo tiku par to brīdināta pirms ierašanās. Esmu iemācījusies neko nemazgāt zem tekoša ūdens (kā man tas riebjas!) plus dušā ejot aizgriezt krānu, kamēr ziepējos (kas man vēl vairāk riebjas). Vobšem vairs nekāda prieka no mazgāšanās rituāla. Un tad vēl šīs zīmītes no rīta. Nākošajā reizē viņa drošivien piedāvās man muti apmazgāt savā ūdenī!!!
Sadomājos par īsiem, blondiem matiem. Kaut ko Keitas Blanšetas garā vai varbūt uz Blondie pusi, nezinu ... tādu vieglumu, lai vējš iepūš un var iet mazliet šaņurkāta. No otras puses, tagad jau tie jūgendstila mati modē, ko tad es darīšu, kad gribēšu šādi, jo tieši tagad es šitā varu. Plus tad visa mana bēšo, zilo un pērļu krāsu garderobe jānomaina. Pavasara sajukums, grrrrrrrrr
Lūdzu, dodiet man šos zaļos ēdienus - lapu salātus ar krējumu, mazsālītus guršķīšus un Tarhūnu (jā, jā, kā man pēkšņi tā pietrūkst!))
Šodienai pietiks darba murgu. Tagad tikai jāizvēlas ar ko pavadīt vakaru, pilns cietnis klasikas, bet neko no tā negribas. Varbūt tomēr pie The Artist jāpieķeras, kamēr tā Zemes stunda tiek ieturēta.
Kas reiz redzēts, no atmiņas vairs nav izdzēšams, jebšu par tēmu manas acis, manas acis - šodien redzēju klasiku Anne Seversen 'Near the Big Chakra'. Reiz tapusi kā izglītojoša filma, tagad tiek rādīta laikmetīgās mākslas izstāžu telpās, 17 minūšu garumā dokumentē dažāda vecuma un 'piegriezuma' sieviešu dzimumorgānus. Ļoti tuvi, pietuvināti, pārāk tuvi teikšu. Un tas ir 1971. gads, ļautiņi! Nekādu vaksāciju vai žilešu, viss kā no mātes dabas, rīl staf. Elpojošas, kustīgas būtnes. Īpaši ieteicams mūsdienu vīrieškārtas paaudzei!!!
Iztēles rosināšanai Džordžijas O'Kīfas darbs 'Black Iris'
Jau labu laiku manā must have sarakstā ir rītasvārki (jebšu halātiņš). Nekur nevaru uziet tādu, kā man gribētos un bez īpašas bagātības iztērēšanas. Konkrēti - viegla un brīva auduma (kokvilnas vai pat linveidīgos izstrādājumus, tikai ne tos zīdīgos), kimono tipa, ar platām piedurknēm, ne pārāk īsu (vismaz līdz celim), lai var vēsos rītos pabāzt pēdas uz gultas sēžot. Ideālā gadījumā baložu pelēko vai vijolīšu zilo, bet nu tās jau ir ekstras. Interneta klientes un visas pārējās, varbūt kādi ieteikumi?!
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)
