when the time swirls - par baltajiem zīmējumiem un telpas dekonstrukciju

bet Tev taču ir viedoklis arī par Lielo Ķīnas mūri. tāpēc jau šeit ir lapas, lai Tu visu varētu sīki smalki izlūkot :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

doma bija cita

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt sapratu nepareizi, jā
vai Tu domāji, ka ir būtiski m.d. ieraudzīt dzīvē vai kā?
es laikam norādes caur puķēm īsti neuztveru ..;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nebija jau caur puķēm (tas gan padarītu šo stāstu skaistāku), proti - vai tas ir rets talants, vai kā, bet es nekad neesmu varējis runāties par piem. kādām instalācijām vai konstrukcijām tās neredzot. vai nu pārāk palieku zem sava skatījuma vai cilvēki pārlieku stāsta par dekoru neminot ideju, jeb tādas nemaz nav.
tad nu lūk, gandrīz vienmēr (ar retiem izņēmumiem) kads kāds vai kāda stāsta par darbu - es lūdzu to uzskicēt, jo no vārdiem neko nesaprotu.
aiz tam sarumas par mākslu bieži vien izpaliek, priekšplānā izvirzot sarunas par idejām. bet viena lieta ir ideja, kas savukārt, sevī ietver ietekmi uz realizāciju - bet kas tur ir galā - tas ir jāredz, pietam laiks un vieta 100 000 iemesli, eceterā

tad nu lūk (un šoreiz bez puķēm), neviens man nevar izskaidrot dzelteno krāsu, ja es pats to neesmu redzējis

skaidrīte?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

piekrītu. redzēšana parasti ir privilēģija, jo ne vienmēr visu var ieraudzīt. šajā gadījumā, manuprāt, ir tieši iespējams runāt neredzot, īpaši par Arnes Ingvaldsena darbiem, jo bildēs idejiski tie tik labi atklājas, ka nav nemaz nepieciešams piedzīvot dzīvē. Kaut protams, protams, tīri sensoriski sajust formu, apjomu, mērogu un visu citu ir nepieciešams ... tas pats arī attiecas uz Evu Kūnu, kuras darbi ir tik jutekliski, ka tīri vai žēl, ka nav pieredzēts dzīvē.
un tomēr - domāju, ka nav neiespējams par darbu runāt, redzot to tikai reprodukcijās, pie tam šajā gadījumā mēs runājām par idejām. un vai tad māksla galvenokārt nav par idejām?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, es varu sajūsmināties par benu nikolsōnu redzot vienu vienīgu bildīti uz sērkociņkārbiņas, bet gleznojumos papildu iesaisti dod oriģinālais formāts un kaukāda maģiska, nesaprotama štelle ko tikai klātienē var sajust.
par tādām ažūrām konstrukcijām kā tekstilmāksla (piem. gobelēni) vispār bazars mazs, tur darbs atklājās dažādi 10, 50, 100, 500 cm attēlumā - tur var ceļot, pamēģini pieiet pavisam klāt, tad attālināties, tur viss mainās.

par redzēšanu. mākslu jau nevar saskatīt - mākslu var tikai ieraudzī - bāc - un te tā pēkšņi ir.

to ko Tu rādīji, tur ir druku savādāk, tas organizē telpu un kustību tajā, kā mikrokosmoss.. kas pa skaļiem vārdiem? Tu taujāsi.
ja māksla ir pa idejām, tad neaizmirsīsim, ja arī no malas izskatās, ka mēs esam pienagloti pie 3dimensiju klints, tā gluši nav. mēs šūpojamies gaismā, kas plūst mums cauri. un tas nav kā kukainītis jūrā - mēs to arī tranformējam, kā tādas dzirnavas uz āru un uz ieķšu.

dzin dzin

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu re, Tu jau pats pasaki, ka par M var runāt daudz dažādos interpretāciju līmeņos. besides kādu laiku arī mans koncepts bija gleziecību (un ne tikai!) skatīt tikai dzīvē un it kā joprojām tas viss nav mainījies, BET viss nav tik vienkārši kā tas izskatās - viens ir profesionālais kretīnisms, kas prasa analizēt arī nesatiekot 'aci pret aci', otrs - katru reizi m.d. var aklāties citādi, viss ir atkarīgs no konteksta un tā brīža jūtīguma (manis pašas!).
p.s.s. neuztvēru to kā oponēšanu, bet TIEŠI TĀ - kā sāgošanu. jauki! ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet, ja drīkst vaicāt ko tik tādu neanonīmu mīmu - kāds tev ar to visu sakars?
enuziasms jeb profesionāls kaukāds

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pedejais visai lielaa meeraa .)

(Reply to this) (Parent)