p.s. es kā persona esmu no diezgan agra vecuma pilnīgi nojūgusies uz plānošanu. tas vēsturiski ceļas iz tam, ka man ir zems enerģijas līmenis, daudz zemāks, kā maniem tuvajiem radiem un draugiem (un daudziem paziņām), tāpēc vienmēŗ jāpiedomā, kur to mazumu ieguldīt, lai no tā būtu kaut kāda jēga.

Es turos pie principa, ka prioritātēm vienmēr pietiek laika. Atliek reizēm sev atgādināt netveramas prioritātes - veselība, savs laiks, miers

nāi. teorētiski visiem veselība ir pie prioritātēm, bet cik daudzi veselības saglabāšanai, pirms kāda liela uzrāviena patiešām atvēl laiku -

Imho, nav nemaz didaktiski. Es gan tikai aptuveni pieturos pie principa "analyze all things deliberately", tomēr atgādinājums par prioritātēm un koncentrēšanos uz tām man ir ļoti noderīgs.

un vēl arī noformulēt, kas tas ir "laba dzīve". priekš manis, ģimene, pietiekama materiāla labklājība, grāmatas, ko un cik es gribu (tulkojumā laiks un nauda), redzēt/baudīt pasauli, draugi un no bērnības man vietu saraksts no lasitām grāmatām un tas arī apmēram viss.

:) ā, nodibināt mieru pasaulē arī. un vēl, ja sanāks, būt par labu cilvēku.

man laikam nav vērts te kko piebilst, jo brīva laika 5 g.nav bijis un vēl 5 nebūs :)
bet man liekas, ka man ir daud enerģijas, taču nav savaldības un raciona, tāpēc es to enerģiju izgrūžu uz huiņu :)

es tevi saprotu, gribas visu paspēt, bet, uz kuru pusi griezies, tur atduries, jo resursu par maz, sākot ar laiku - miegam arī kaut kas jāatvēl -

bet tev ir maza cerība, ka drusku E izklaidēs S. :)

Es to atsleegoto ierakstu neredzu, bet plānošana kā tāda, in general pieder pie sieviešu profesionālā kretīnisma

Man ir dažādu kategoriju plāni, "ļoti ļoti gribu" plāniņi, kurus realizēju 100%, bet neiespringstot uz izpildes dedlainiem un atstājot Providences ziņā vislabākā momenta izvēli, Lielie Sapņukuģu plāni, kuriem vajag miljonu, bet cerība dzīva, un mazie ikdienišķie, kuri viens otru dzen, un, pēkšņi pārsnieguši manas smadzeņu un darbību kapacitātes robežu, drausmīgi sanikno, un tad es šņākdama visu izdaru ar joni.

visgrūtāk ir atstāt kaut ko Providencei. :)

zini, man tikko piešķīla, ka īstenībā manā dzīvē arī ir miljons lietu, kuras es arī esmu atstājusi Providences ziņā un visas kādā brīdī sanākušas, tas vairāk uz grāmatām, mūziku, mākslas darbiem, vietām attiecas, visu par ko es kādreiz lasīju un domāju, ka gribētu. nē, nu, žils verna 10000 ljē vēl palicis. :)

Paldies, vērtīgs pieredzes stāsts!
Man ir par ko padomāt tieši attiecībā uz enerģijas līmeņa lietu. Man ir diezgan svārstīgs un iepriekš neparedzams. Laikam kārtīga plānošana arī būtu kaut kāds risinājums. Tikai tad es pēc kāda laika sāku justies nevis vienkārši pēc jūga lopa, bet pēc zirga, kas strādā raktuvēs. Velku savu vezumu pa šaurām sliedēm. Bardaks dod ilūziju par kaut kādu izvēles brīvību.
Nav jau tā, ka es pati taisos ministrēt, es tikai to piemēru minēju, jo man tas izraisīja spēju respekta uzplūdu. :)

man liekas, drīzāk, skaidrība par svarīgo - tad ir lielāka brīvība - dienās, kad jūties kā pasaules valdnieks, zini, kas jādara un dienās, kad jūties kā pļecka no pļukatora, vissvarīgākais, tas ko teorētiski tikai tu vari izdarīt, tiek padarīts -