Šodien ar savām brāļa meitām bijām uz 3D multeni par Z-svētkiem, tā kā svētkus gaidot,visvairāk man patika reklāma jaunajai multenei "Runcis zābakos", pat es būšu skatītāju rindās (giggle)

Ja pgājušo gadu mans Cigoriņš negribēja eglīti mājā, tad šogad viņš ir atradis jau tagad eglīti, gan plastmasas, bet kas labi izskatās. Man prieks, ka aizstatīsim eglīti pie brāļa uz dzīvokli, visi kopā ar bērniem izpušķosim un sagaidīsim -Mery Xmas!

Nav jau tā, ka es vislaik sūdzos, bet ar to vien,ka es saprotu angļu val., man nākas stundām ilgi pavadaīt pie telefona tulkojot sarunu no angļu valodas krievu un latviešu valodā vienlaicīgi, un arīdzen tulkot un pat aizpildīt citu vietā papīrus.

Es vienkārši esmu ekstāzē no tā, ka cilvēki runā angliski, bet sava slinkuma un izrīkošanas dēļ mani piestata pie melnā darba. Tānu re,manas mājas pārvaldnieks,kur es ar Cigoriņu esmu novijusi ligzdiņu,man staigā pakaļ pa māju ar telefonu,kurā uz līnijs gaida kārtējais anglis, kad es ķeršos klāt un tulkošu sarunu. Mani var noķert virtuvē, kad es gatavoju ēst, man viss jānomet pie malas, jo mani aizvelk runāties pa telefonu; mani var aizvilkt no durvju sliekšņa, kad tikko pārnāku no darba, gribu mierīgi paēst un iet atrāk pagulēt, likt runāt pa telefonu, tai pašā laikā paši ēd pilnām mutēm,kamēr es izsalkusi siekalojos pie telefona turpat pretī. Un tas viss tikai tāpēc,ka reiz man izlīdzēja, un es kā taisnīgs cilvēks - dotu pret dotu. Arī tikai tāds sīkums,ka izlīdzēja reiz man, lai iegūtu arī savu labumu.

Un tad nu šodien, kad es gribu noskaņoties notiesāt savas karbonādes franču gaumē, kuras vakar gatavoju diezgan pailgi, tikko atnākusi no vienas telefona sarunas,man vēl pazvana kāds cits gudrinieks un grib piedāvāt, lai es piektdien atbrīvojos no darba un eju ar šo gudrinieku ar savām, citēju: "perfektajām angļu valodas zināšanām" uz ārsta vizīti tieši pulkstens divos tulkot, ko es galanti atteicu.

Man tā vien gribētos, lai viņi savus plikos "paldies" sabāž papīra tūtītē un paņem pasūkā citreiz,kad sagribēsies mani tramdīt!

NL jeb Nīderlande man tagad tulkosies kā Neverland jeb nekurzeme; tas kopš tā "skaistā brauciena" no Latvijas ar busu uz Angliju. Protams, jāsāk ar to,ka nelidoju ar lidmašīnu jo atstāju biļetes pirkšanu uz Angliju atpakaļceļam zem uzdevumu nosaukuma - Gan jau paspēs!
Tā sanāca, ka rudens Latvijā mani bija tā saspirdzinājis, ka pieteicu vien busiņu uz Angliju tieši 3 dienas pirms pirmās darbadienas pēc holideja, sak' Gan JAU paspēs....

Jau velkot savu pārbāzto koferi pa Rīgas bruģi, saņēmu zvanu, ka izbraukšana tiek atlikta par vienu stundu.... par divām stundām... līdz beidzot pēc ilgas stīvēšanās ap busu Krastmalā un bagāžas paunošanas neatļautā vietā, mēs varējām izbraukt...

Rudens Latvijā man bija ļoti nemīlīgs un es jau biju appuņķojusies, Vācijā gan bija silts laiks, kad mēs neko nenojauzdami ar busiņa biedriem izkūņojāmies ārā agrā rītā uzpīpēt; drīz vien pa ceļam mašīna sāka iziet no ierindas, nedarbojās gaisa kondicionieris, un tad kkas sāka klaudzēt.... (!)

Šoferīši ARĪ neko ļaunu nenojauzdami piestāja "pa ceļam" iebrauktuvē, aši izlaidās zem mašīnas un ķimerējās, eļļa bija jānopērk, jo kkas tur pret kko beržoties notecina mašīnai eļļu, izbraucām no piestātuves kā Flinstoni, mašīnu stumjot graboņas pavadījumā un vācu tantuki uz mums noraudzījās aitas sejām, pa starpām izteiksmēm mainoties pēc Edvarda Munča "Kliedziens" gleznā redzētām.

Pa ceļam mūs NEpārsteidza lietus, jo nekas mūs vairs nevarēja pārsteigt; tieši uz robežas mūsu buss apstājās šosejas vidū, mēs visi izlecām ārā, plātoties ar avārijas trīstūri un žestikulējot ceļa malā esošajai kamerai, beigās piepūtuši vaigus tusnījām stumšus busu - nieka kilometru - pa lietu līdz tuvējam benzīntankam.

Tieši galapunktā varēja sākties mūsu realitātes šovs - 1.diena busā Nīderlandes benzīntankā. Bija ļoti auksts, es šņaukājos un klepoju, telefons bija izlādējies, savukārt benzīntankā mums to neļāva uzlādēt; mēs visi izmisīgi gaidījām pretim transportu, kas mūs nogādātu Anglijā. Ilgi gaidījām, vēl vienu dienu, tikmēr es kavēju darbu, saritinot locekļus uz nēērtā busa sēdekļa.

Es laikam biju viena no laimīgajām, jo, kad pretī atbrauca vieglā mašīna un man koferis valstījās pa pusatvērtu bagāžnieku, es tomēr biju "pirmā reisa" braucēja,kamēr parējie palika gaidīt vēl vienu dienu.

Atbraucu es pārgurusi un ieritinājos gultā, darbā izgāju tikai trešajā dienā. Lieki piebilst, ka tajās pāšās dienās man bija jāpārvāc dzīvokļa iedzīve uz jaunu punktu DZ, jo vecā dzīvokļa īpašnieki Biedri "To-var-riši", vnk uzmeta mūs ar parādu par dzīvokli un neko nepasakot, nemaz neatgriezās pēc holideja, vēl šodien viņi nav pateikuši, ka neatgriezīsies; bet "mantojumā" no viņiem man palika telvizors un virtuves kombains.

Ja pārāk daudz domā, tad var arī kaut ko izdomāt; neatceros, kur tieši tādu frāzi lasīju, bet tā labi izpildās divās versijās - var izdomāt kaut ko ģeneālu, var sadomāties pārāk daudz un iedomāties to,kā nav. Es te plānojot savu atvaļinājumu un lietas, kas jāizdara pirms aizbraukšanas biju kā uz adatām, piedevām es jau biju pasākusi dusmoties, par sīkumiem, pat par lietām, kurām iestājies noilgums.

Sākumā, kad sāku vienā dienā srādāt jaunajā darbā kopā ar labu Bebra draugu, nodomāju - tā būs laba iespēja Bebra draugam pārliecināties, ka es varbūt visā visumā esmu normāls cilvēks, ne tikai tāds, kādu Bebrs bija pasniedzis saviem draugiem. Bet gluži nesenīt ar to draugu aizgāja saruna par Bebru, par to, ka viņš ir tēvs, es teicu, ka zinu, ka viņš BIJA man draugos... kas mani rāva aiz mēles tā teikt... tad man vajadzēja vien atdzīt, kāpēc Bebrs nav vairs manos draugos, jo man uznāk melnie... es pat vairs neatceros, ko vēl paticu tik pat ģeneālu, ka viņš pavilka mani uz zoba - Davai, es tagad piezvanīšu Bebram un pateikšu, ka tu dusmīga.... saruna izbeidzās, labi arī, ka tikai mēs divi sapratām, par ko iet runa, ne mans Cigoriņš bija tuvumā, ne arī kāds, kas zin, par kādiem personāžiem iet runa...
Neveikli iznāk, ka īstenībā Bebra draugs man ne ar ko citu neasocējas, kā ar Bebru... tas liek man atcerēies Bebru... Bebra drugs ar Cgoriņu bieži pārmij vārdu, viņš pat laboja Cigoriņa datoru, viņš šad un tad parādās mūsmājās, jo arī mūsu kaimiņiem ir kopīgas intereses ar Bebra draugu..
Lieki pieminēt, ka pirms kāda laika biju izmetusi Bebru no draugiem, jo nespēju skatīties uz viņa un viņa dēla bildēm,kopā ar to sievieti... tad man galvā griežas viņa teiktais: " Vnk ir sievietes, kuru dēļ ir vērts censties"... tad visu viņa teikto saliekot kopā, neko nenozīmē, viņa vēlās žēlabas, ka es esot viņa īstā... es zinu, ka esmu sevi pietiekami pazemojusi, nu pazemoja viņš, bet es akli mīlēju un to pieļāvu...

Tad vēl man dusmas, ka pēdējā laika saasinātajā domāšanā, es pārāk bieži dusmojos uz Cigoriņu, es taču zinu, ka viņš ir jauns, ne jau pēc gadiem, bet pēc pieredzes nastas... viņš bija dzīvojis, kā mācēja... tā, kā viņa draugi dzīvo... tur trūkt pieklājības normu, elementāras lietas, kā sevi savest kārtībā... trūkst atbildības pret māju, viņš vislaik bardakojas un tajās retajās reizēs, ka man apnīk, ka viņš atpūšas spēlējot spēlītes, ejot uz kazino un braucot copē, piespiežu viņu piekārtot māju, viņš to dara pavirši... es parasti, ja mājās kaut kā trūkst, eju uz veikalu, sevišķi izplānoju, vai pietiks tabakas... es daru mājās sieviešu darbus - cenšos gatavot, mazgāt drēbes un žāvēt, piekārtot māju...bet viņš nav kā vīritis - ģimenes galva, viņš ir kā puika, kas dzīvo dzīvi atpūšoties.... varbūt tāpēc es dusmojos, ka es sagaidu vairāk brieduma.... pa retu reizi, viņš nospīd, aiziet uz veikalu, kad es nespēju, sadabū naudu kazino, kad tās trūkst, kaut labāk viņš vnk mācētu tērēt naudu saprātīgi...
Bet varbūt tas ir tas, ka man vajadzīgs, mīļš puisītis, nevis vīriešu vīrietis, kas mēdz būt bezsirdīgs, bezemocionāls...

Tad nu tagad es esmu slima un šodien neaizgāju uz darbu, deguns ciet, galva kā spainis... un kāpēc tas nevarēja sākties 6,7dien, bet gan darba dienā....

Tad vēl pēc ķēdes reakcijas, aizvakar kaimiņu meita nopludināja vannasistabu, mēs to sapratām, kad pa lustru mūsu istabā sāka tecēt ūdens.... lieki piebilst, ka slapjā griestu starpsiena ir traucēklis, ūdens ir ap vadiem, nevar izslēgt spuldzīti, izslēgtā režīmā tā mirgo....

mans neseniegūtis vecais, biezais Atlas of the world lieliski noder kā paplāte gultā pie datora

Kad ikdienas skriešanā piemirstās palutināt sevi, sajusties, ka esi mirdzoša sieviete ar domām un emocijām, pirmais, ko daru - strauji sāku domāt neparasti sievisšķīgi, nopērku kādu angļu kosmopolitenu, nododos šopingam... tā nu kārtējam cosmopolitenam bija special offer, grāmata, ko sievietei palasīties vakaros, kad mājās viss padarīts. " The truth about Melody Browne " izrādījās aizraujoša grāmata, tiesa mūsdienīga, bet interesanta ar daudzpusīgās meteines Melodijas aizgrābjošo stāstu. Stāsts par viņas izturību un gaišo prātu gadiem ejot, kad viņa dodoties pirmajā randiņā pēc sava dēla 18. dzimšanas dienas, piekrīt hipnozei šovā un pēc tam izdzīvo neskaitāmas vizijas no savas bērnības, ko kopš 9 gadu vecuma atmiņa ir izdzēsusi. Jaunajos iespaidos viņa dodas pārvēst vīzijas īstenībā, kas viņai arī izdodas. Pat daudzie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi nav traucēklis lasīt grāmatu :)

... pagātne ir mūsu bagātība, mūsu nasta un mūu posts, vienlaicīgi. Bez pagātnes mēs nebūtu tas, kas esam, nebūti tādi, kā esam, nevajag pagātni noliegt, nevajag arī nožēlot. Lai arī kā, man šķiet, pagātne mums izvirza modeļus, cilvēkus un vērtības, kuras mēs meklējam vai gribam pilnveidot, vai negribam atkārtot. Pagātni nevajag slēpt, gan meliem īsas kājas, gan tādejādi tu sev atrauj daļu, tā kā noraut sev roku vai kāju, bez savas pagātnes tu būtu klibs un tukšs. Emocijām un atmiņām, jūtām ir sava vieta un laiks, loma arī tagadnē un nākotnē. Pagātnes matērija ir tavs veidojums, tu vari to uzlādēt pozitīvi un negatīvi, to pasniedzot līdzgājējiem, tuvākajiem.

Es vēl neesmu aizmirsusi. Tā matērija ap mani riņķo, dažkārt mēs izejam uz saskares kontaktu, dažreiz es jūtos piepildīta, dažreiz apzagta vai piesmieta. Es nebēgu, es neslēpjos. Es esmu, Tu esi, Viņš ir, Ir Dzīve, kamēr elpojam, mēs tomēr dzīvojam kopā, jo Pasaule ir maza gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tu dzīvo ar Viņu, kas ir manī, Es dzīvoju ar Tevi, ar Viņu un uz priekšu.

Nu jau trīs mēnešus nodienēju Mansfieldā, ābolu pakotavā, 4. rotas packhausā. Cilāju kastes pa 15kg, darbs ātrs un kvalitatīvs, vislaik zem morālā spiediena, me minūti nedrīksti stāvēt, kā arī jāievēro iekšējā disciplīna, uz darbu sauca dažreiz tā, ka pa 10min jāpieceļas, jāsaģērbjas un jābrauc. Uniformas mums arī bija - sarkani halāti un baltas cepures. Jādzird un jāpilda vaizeru un QS pavēles, uz katra cilvēka bija pa prikšnieciņam. Mūsu aģentūras bosu klusi saucām par Melno Bruņinieku, viņš vnm packhausā iepeldēja klusām, ar savu ledaino Džordža Klūnija skatienu visus nopētīja, paslēpus kur ne būt, un nepārspīlējot, tad, kad vismazāk gaidi iznira uz uzbļāva - Ko stāvi?!!!! Izturēju, naudu papelnīju, tagad var iekārtoties uz darbu siltumnīcas sanatorijā, kur darbs jau salīdzinājumā būs kā atpūta.