Ja pārāk daudz domā, tad var arī kaut ko izdomāt; neatceros, kur tieši tādu frāzi lasīju, bet tā labi izpildās divās versijās - var izdomāt kaut ko ģeneālu, var sadomāties pārāk daudz un iedomāties to,kā nav. Es te plānojot savu atvaļinājumu un lietas, kas jāizdara pirms aizbraukšanas biju kā uz adatām, piedevām es jau biju pasākusi dusmoties, par sīkumiem, pat par lietām, kurām iestājies noilgums.

Sākumā, kad sāku vienā dienā srādāt jaunajā darbā kopā ar labu Bebra draugu, nodomāju - tā būs laba iespēja Bebra draugam pārliecināties, ka es varbūt visā visumā esmu normāls cilvēks, ne tikai tāds, kādu Bebrs bija pasniedzis saviem draugiem. Bet gluži nesenīt ar to draugu aizgāja saruna par Bebru, par to, ka viņš ir tēvs, es teicu, ka zinu, ka viņš BIJA man draugos... kas mani rāva aiz mēles tā teikt... tad man vajadzēja vien atdzīt, kāpēc Bebrs nav vairs manos draugos, jo man uznāk melnie... es pat vairs neatceros, ko vēl paticu tik pat ģeneālu, ka viņš pavilka mani uz zoba - Davai, es tagad piezvanīšu Bebram un pateikšu, ka tu dusmīga.... saruna izbeidzās, labi arī, ka tikai mēs divi sapratām, par ko iet runa, ne mans Cigoriņš bija tuvumā, ne arī kāds, kas zin, par kādiem personāžiem iet runa...
Neveikli iznāk, ka īstenībā Bebra draugs man ne ar ko citu neasocējas, kā ar Bebru... tas liek man atcerēies Bebru... Bebra drugs ar Cgoriņu bieži pārmij vārdu, viņš pat laboja Cigoriņa datoru, viņš šad un tad parādās mūsmājās, jo arī mūsu kaimiņiem ir kopīgas intereses ar Bebra draugu..
Lieki pieminēt, ka pirms kāda laika biju izmetusi Bebru no draugiem, jo nespēju skatīties uz viņa un viņa dēla bildēm,kopā ar to sievieti... tad man galvā griežas viņa teiktais: " Vnk ir sievietes, kuru dēļ ir vērts censties"... tad visu viņa teikto saliekot kopā, neko nenozīmē, viņa vēlās žēlabas, ka es esot viņa īstā... es zinu, ka esmu sevi pietiekami pazemojusi, nu pazemoja viņš, bet es akli mīlēju un to pieļāvu...

Tad vēl man dusmas, ka pēdējā laika saasinātajā domāšanā, es pārāk bieži dusmojos uz Cigoriņu, es taču zinu, ka viņš ir jauns, ne jau pēc gadiem, bet pēc pieredzes nastas... viņš bija dzīvojis, kā mācēja... tā, kā viņa draugi dzīvo... tur trūkt pieklājības normu, elementāras lietas, kā sevi savest kārtībā... trūkst atbildības pret māju, viņš vislaik bardakojas un tajās retajās reizēs, ka man apnīk, ka viņš atpūšas spēlējot spēlītes, ejot uz kazino un braucot copē, piespiežu viņu piekārtot māju, viņš to dara pavirši... es parasti, ja mājās kaut kā trūkst, eju uz veikalu, sevišķi izplānoju, vai pietiks tabakas... es daru mājās sieviešu darbus - cenšos gatavot, mazgāt drēbes un žāvēt, piekārtot māju...bet viņš nav kā vīritis - ģimenes galva, viņš ir kā puika, kas dzīvo dzīvi atpūšoties.... varbūt tāpēc es dusmojos, ka es sagaidu vairāk brieduma.... pa retu reizi, viņš nospīd, aiziet uz veikalu, kad es nespēju, sadabū naudu kazino, kad tās trūkst, kaut labāk viņš vnk mācētu tērēt naudu saprātīgi...
Bet varbūt tas ir tas, ka man vajadzīgs, mīļš puisītis, nevis vīriešu vīrietis, kas mēdz būt bezsirdīgs, bezemocionāls...

Tad nu tagad es esmu slima un šodien neaizgāju uz darbu, deguns ciet, galva kā spainis... un kāpēc tas nevarēja sākties 6,7dien, bet gan darba dienā....

Tad vēl pēc ķēdes reakcijas, aizvakar kaimiņu meita nopludināja vannasistabu, mēs to sapratām, kad pa lustru mūsu istabā sāka tecēt ūdens.... lieki piebilst, ka slapjā griestu starpsiena ir traucēklis, ūdens ir ap vadiem, nevar izslēgt spuldzīti, izslēgtā režīmā tā mirgo....