... pagātne ir mūsu bagātība, mūsu nasta un mūu posts, vienlaicīgi. Bez pagātnes mēs nebūtu tas, kas esam, nebūti tādi, kā esam, nevajag pagātni noliegt, nevajag arī nožēlot. Lai arī kā, man šķiet, pagātne mums izvirza modeļus, cilvēkus un vērtības, kuras mēs meklējam vai gribam pilnveidot, vai negribam atkārtot. Pagātni nevajag slēpt, gan meliem īsas kājas, gan tādejādi tu sev atrauj daļu, tā kā noraut sev roku vai kāju, bez savas pagātnes tu būtu klibs un tukšs. Emocijām un atmiņām, jūtām ir sava vieta un laiks, loma arī tagadnē un nākotnē. Pagātnes matērija ir tavs veidojums, tu vari to uzlādēt pozitīvi un negatīvi, to pasniedzot līdzgājējiem, tuvākajiem.

Es vēl neesmu aizmirsusi. Tā matērija ap mani riņķo, dažkārt mēs izejam uz saskares kontaktu, dažreiz es jūtos piepildīta, dažreiz apzagta vai piesmieta. Es nebēgu, es neslēpjos. Es esmu, Tu esi, Viņš ir, Ir Dzīve, kamēr elpojam, mēs tomēr dzīvojam kopā, jo Pasaule ir maza gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tu dzīvo ar Viņu, kas ir manī, Es dzīvoju ar Tevi, ar Viņu un uz priekšu.