mums te mājās ir tāds pāris, galīgi "nepuķovijie", ka nedzer, viņus neredz un nedzird, vīrietis par lūpu pāršpļaut nevar! Kā tik sadzerās visu māju ārda ārā, savu istabu izārda, grūstās abi, siviete ar ājām spārda un kulakiem mauc, un tad vienā tādā kārtējā reizē, sieviete paķer nazi un iegriež un iedur vīrietim, vīrietis šai normālu matu ērkuli izrauj.... bija jāzvana ātrajiem, kā padzirdēja, ka runa par nazi, arī police klāt, izgāza durvis, kaut citi, kas mēs bijām mājās varējām atvērt... vīrietis paasiņoja pa visu māju, apvēma mani, kamēr es ar savu draugu skatījāmies, kā šis jūtas un kā sieviete uzlikusi viņam žņaugu, asiņošanu jau sieviete bija apturējusi, kad atbrauca ambulance (zb man bija ar viņiem pa tel. runāt), police arī bija un tad man bija ar viņiem jārunā, jo neviens cits, izņemot manu draugu, angliski nemāk.... zb... man bija agri uz darbu jāceļas, turklāt otrā dienā atklājās, ka, kamēr es ar police un ambulance skraidīju pa māju halātā, saķēru cold un tagad slima. LIELISKI

Šī jau ir otrā ziema pēc kārtas, kad ražīgi snieg sniegs, ziemā, laikā, kad Latvijā tas ir tikai normāli un ierasti. Nupat ir uzsnigusi pirmā sniega kārta līdz 10cm, un angļi jau panikā, iesaka nebraukt ar mašīnām vispār, jau atcēluši vilcienu reisus un taisās slēgt skolas ciet. Tā vietā varēja vismaz padomāt par ziemas riepu ieviešanu....patīrīt ceļus, vilcienu sliedes, kā to čakli dara Latvijā tādās situācijās.

Šodien mans draugs, ejot uz darbu, kavējās, noskrēja lejā, paķēra savu darba jaku no radiatora, ātri uzvilka un aizskrēja. Darbā, strādājot, viņš jūt, ka uz muguras, aiz jakas, kkas ta kā beržās, ta kā lieks, iebāza roku aiz apkakles un izvilka manas biksītes!

sēžu pie kompīša, mīļums aizgāja uz tuvējo bodi pēc "vēlajiem našķiem", kaut kā ilgāk nebija atpakaļ;
atnāk pēc neilga laika;
- kur aizkavējies?
- iemetu pa ceļam automātos 2 poundus, izvilku 18... (tādā gadījumā, man nav iebildumu, ja kavējas ar piegādi :) )

Emigrācija
No rīta pamodos, devos, nē, īstenībā ļodzīgām kājām steberēju uz veikalu, mani metri virs zemes bija bailīgi un vārgi, jo ķermeni jau dienu iepriekš pārņēma galvā saaugušais nervu kamols no domām vien, ka viss jāpaspēj, soma jāsakrāmē, drēbes jāizgludina, vēl kādas jāizmet, koju istabiņa jāpiekopj, jāatstāj vadi kursabiedrenei, gludeklis komenei.... un un... jāpaspēj uz veikalu, jo Cigoriņš pasūtīja Hektoru. Tāpēc es no rīta skrēju, tīri nojaušot vai pēc mātes metodes tādās situācijās pie alkahola plaukta paņēmu sev arī upeņu-balzāma maisījumu. No veikala stiepjoties atpakaļ, atnāca sms: „ Liena, 17.00 šodien ”. Ziņa no busa šofera atnāca kā, es pat nezinu, aģenta slepenziņojums.
Todien man nebija laika atvadīties no Latvijas, vai no draugiem, man nemaz nebija tāda doma, viss notika steigā. Hi, hi, vēl kad gaidīju tramvaju uz centru un knapi biju atvilkusi savu pārbāzto čemodānu līdz pieturai, Cigoriņš atrakstīja – „Nu, ko tagad dari?” . Labi, ka pie pieturas laipans cilvēks palīdzēja iecelt un pēc tam izcelt ārā smago koferi. Pie tirgus meklēju, kur busiņš novietots, sveicienu atņēma smaidīgs jaunskungs un vēl divi jaunskungi, kas laika gaitā izrādījās omulīgi cilvēki.


Ceļā.
Pirms izbraucām no Latvijas, sāka līt lietus, mums pa ceļam vajadzēja iebraukt Saldū, tur bija drausmīgs vējš. Visas nākamās dienas bija vienādas. Ik pēc laika pārbraucām kādu robežu, nekur netikām apturēti vai pārbaudīti, katrā valsti izkāpām ar savām kājām uz zemes, lai apciemotu benzīntanku labierīcības un uzpīpētu tur pat teritorijā, kaut tas nav atļauts. Regulāri sazinājos ar mammu un Cigoriņu, tikai sms veidā. Bija valstis, kuru mobilo telefonu operatori neļāva zelta zivtiņai veidot pārklājumu. Tās stundas man pagāja nīgri, kad nesaņēmu ziņas no savējiem, gulēt uz mašīnas aizmugurēja krēsla arī nevienmēr bija ērti, bieži bija jāmaina pozas, dažreiz bija auksti, fonā skanēja mūzika vai gāja kāda filma un, protams, nevar aizmirst GPS balsi nepārtraukti, „turēties pa labi... pēc 200m labais pagrieziens... aplī izbraukt taisni... aplī otrā izeja... pēc 100m pagrieziens.... utt. ” – apnicīgs aparāts.
Garastāvoklis uzlabojās, kad mums pa ceļam bija jāiebrauc Dānijā, braucām pāri tiltam, kas savieno pussalu ar sauszemi, ļoti skaisti, lejā varēja redzēt krasta izroboto līniju, mazas mājiņas , laivas piestātnēs un zilu ūdenī. Tā arī bija vienīgā diena, kad spīdēja saule, garām braucām dzelteniem dzelteniem labības laukiem, tas bija gaiši. Varēja atskatīties arī kukurūzu laukus, man tad prātā nāca visas tās ainas no amerikāņu filmām, kad no kukurūzas laukiem izlien/atnāk vai nu monstri, gari vai citplanētieši :D
Lamanšu mums vajadzēja šķērsot uz prāmja no Francijas pilsētas, ja nemaldos – Kale. Ostā gan mūs pārbaudīja, vismaz pases, bez misēkļiem. Pirmoreiz biju uz prāmja, pirmoreiz šūpoja, bija sajūta, ka esi apdullid un galvā turpina dunēt, bet pēc tam pieradu. Par spīti lietum, izgāju uz klāja uzpīpēt, paskatīties uz horizontu, tālām klintīm, paraudzīties aukstos putojošos viļņos. Kad iegāju atpakaļ mīksto dīvānu telpā, raugoties ārā pa logu mani pārņēma piedzīvojumu stāsta cienīga domu, ka es šķērsoju neaptveramu attālumu, lai satiktu savu izredzēto, savu draugu, ar kuru bijām sarakstījušies gandrīz gadu, redzējušies tikai vienreiz dzīvē un daudzas gan reizes videozvana kameras otrā pusē, bet ar to pietika, lai es pieņemtu izaicinājumu.

man šķiet, ka es tādas saņemu regulāri;
bet šodien iepērkos RIMI un tad pie kases krāmēju uz lentes groza saturu un tur pēkšni atrodas Laimas šokolāde, es pie šokolādēm vispār nebiju :D nu un tā šokolāde man noderēja, es to atdevu sievietei, kas man atgādāja paciņu no UK :)
tātad - "tie tur augšā" tiešām zina, ko dara :)

... lai Dievs nogrābsnās pār tevi! Tā viss nav viegli saglabāt veselo saprātu, ja jau divas naktis pēc kārtas man tevi jāredz sapņos, ja man jājūt tavs pieskāriens tik tuvu, kā tas būtu patiešām!

šodien nejutos labi, aizgāju nosnausties, māte palika skatoties filmu;
gulēju, sapņoju, līsz mirklim, kad vairs neredzēju sapņus, biju istabā un gribēju pamosties;
es sajutu kā parasti bezspēku, vārgumu, kad nevaru pakustināt ne kājas, ne rokas, kad ir smagi elpot un nevar atvērt acis; es apzinājos, ka istabā ir māte, es zināju, kur guļu es un kur atlaidusies ir viņa, es redzēju viņu ar avīzi rokā, redzēju visu no tā punkta, kad atrodos gultā tā, it kā man acis būtu vaļā, bet man acis bija ciet;
gluži parasti kā vienmēr es saucu to, kas ir istabā, es teicu - mammuci, ar trešo reizi man izdevās izdvest skaidri; māte prasīja - kas ir? es ar lielu piepūli izdvesu skaidru - pamodini! viņa turpina runāt - tu murgo? kas ir? es - panāc! tajā pašā laikā es mēģinu ar rokas kustību aicināt nāk, bet redzu un jūtu, ka roku nevaru pakustināt, nevaru atvērt acis, bet gribu pamosties, izdvešu vēl vienu - panāc! tad es redzu, ka viņa noliek avīzi, pienāk pie gultas un sapurina mani, un es uzreiz pamostos.... viņa man stāsta, ko es runāju (..) - es tikai dusmīgi atraucu - es zinu! Jo es tiešām apjautu, kas notiek....


p.s. man nepatīk tikai tas, ka es nezinu, kāpēc tā notiek un kāpēc arvien biežāk; un visvairāk es baidos, ja neviena nav istabā, tad tas ir ilgi un mokoši....

Viņas visas trīs tiekas "mājās", 18 kvadrātmetros, iedzer alu pēc darba un uzēd gaļu, joko par ikdienu darbā un kolēģiem, runā par neatkārtojamo dzīvi! Lūk, trīs, arī sievietes!

šodien ļoti spēcīgi, kā nekad izjūtu nostaļģiju, visvairāk man sirsniņa saraujas, ka neredzēšu mammu, kaut mēs tik bieži strīdamies.... es noteikti viņu ļoti samīļošu, kad satikšu 6dien....