šodien nejutos labi, aizgāju nosnausties, māte palika skatoties filmu;
gulēju, sapņoju, līsz mirklim, kad vairs neredzēju sapņus, biju istabā un gribēju pamosties;
es sajutu kā parasti bezspēku, vārgumu, kad nevaru pakustināt ne kājas, ne rokas, kad ir smagi elpot un nevar atvērt acis; es apzinājos, ka istabā ir māte, es zināju, kur guļu es un kur atlaidusies ir viņa, es redzēju viņu ar avīzi rokā, redzēju visu no tā punkta, kad atrodos gultā tā, it kā man acis būtu vaļā, bet man acis bija ciet;
gluži parasti kā vienmēr es saucu to, kas ir istabā, es teicu - mammuci, ar trešo reizi man izdevās izdvest skaidri; māte prasīja - kas ir? es ar lielu piepūli izdvesu skaidru - pamodini! viņa turpina runāt - tu murgo? kas ir? es - panāc! tajā pašā laikā es mēģinu ar rokas kustību aicināt nāk, bet redzu un jūtu, ka roku nevaru pakustināt, nevaru atvērt acis, bet gribu pamosties, izdvešu vēl vienu - panāc! tad es redzu, ka viņa noliek avīzi, pienāk pie gultas un sapurina mani, un es uzreiz pamostos.... viņa man stāsta, ko es runāju (..) - es tikai dusmīgi atraucu - es zinu! Jo es tiešām apjautu, kas notiek....


p.s. man nepatīk tikai tas, ka es nezinu, kāpēc tā notiek un kāpēc arvien biežāk; un visvairāk es baidos, ja neviena nav istabā, tad tas ir ilgi un mokoši....