Emigrācija
No rīta pamodos, devos, nē, īstenībā ļodzīgām kājām steberēju uz veikalu, mani metri virs zemes bija bailīgi un vārgi, jo ķermeni jau dienu iepriekš pārņēma galvā saaugušais nervu kamols no domām vien, ka viss jāpaspēj, soma jāsakrāmē, drēbes jāizgludina, vēl kādas jāizmet, koju istabiņa jāpiekopj, jāatstāj vadi kursabiedrenei, gludeklis komenei.... un un... jāpaspēj uz veikalu, jo Cigoriņš pasūtīja Hektoru. Tāpēc es no rīta skrēju, tīri nojaušot vai pēc mātes metodes tādās situācijās pie alkahola plaukta paņēmu sev arī upeņu-balzāma maisījumu. No veikala stiepjoties atpakaļ, atnāca sms: „ Liena, 17.00 šodien ”. Ziņa no busa šofera atnāca kā, es pat nezinu, aģenta slepenziņojums.
Todien man nebija laika atvadīties no Latvijas, vai no draugiem, man nemaz nebija tāda doma, viss notika steigā. Hi, hi, vēl kad gaidīju tramvaju uz centru un knapi biju atvilkusi savu pārbāzto čemodānu līdz pieturai, Cigoriņš atrakstīja – „Nu, ko tagad dari?” . Labi, ka pie pieturas laipans cilvēks palīdzēja iecelt un pēc tam izcelt ārā smago koferi. Pie tirgus meklēju, kur busiņš novietots, sveicienu atņēma smaidīgs jaunskungs un vēl divi jaunskungi, kas laika gaitā izrādījās omulīgi cilvēki.


Ceļā.
Pirms izbraucām no Latvijas, sāka līt lietus, mums pa ceļam vajadzēja iebraukt Saldū, tur bija drausmīgs vējš. Visas nākamās dienas bija vienādas. Ik pēc laika pārbraucām kādu robežu, nekur netikām apturēti vai pārbaudīti, katrā valsti izkāpām ar savām kājām uz zemes, lai apciemotu benzīntanku labierīcības un uzpīpētu tur pat teritorijā, kaut tas nav atļauts. Regulāri sazinājos ar mammu un Cigoriņu, tikai sms veidā. Bija valstis, kuru mobilo telefonu operatori neļāva zelta zivtiņai veidot pārklājumu. Tās stundas man pagāja nīgri, kad nesaņēmu ziņas no savējiem, gulēt uz mašīnas aizmugurēja krēsla arī nevienmēr bija ērti, bieži bija jāmaina pozas, dažreiz bija auksti, fonā skanēja mūzika vai gāja kāda filma un, protams, nevar aizmirst GPS balsi nepārtraukti, „turēties pa labi... pēc 200m labais pagrieziens... aplī izbraukt taisni... aplī otrā izeja... pēc 100m pagrieziens.... utt. ” – apnicīgs aparāts.
Garastāvoklis uzlabojās, kad mums pa ceļam bija jāiebrauc Dānijā, braucām pāri tiltam, kas savieno pussalu ar sauszemi, ļoti skaisti, lejā varēja redzēt krasta izroboto līniju, mazas mājiņas , laivas piestātnēs un zilu ūdenī. Tā arī bija vienīgā diena, kad spīdēja saule, garām braucām dzelteniem dzelteniem labības laukiem, tas bija gaiši. Varēja atskatīties arī kukurūzu laukus, man tad prātā nāca visas tās ainas no amerikāņu filmām, kad no kukurūzas laukiem izlien/atnāk vai nu monstri, gari vai citplanētieši :D
Lamanšu mums vajadzēja šķērsot uz prāmja no Francijas pilsētas, ja nemaldos – Kale. Ostā gan mūs pārbaudīja, vismaz pases, bez misēkļiem. Pirmoreiz biju uz prāmja, pirmoreiz šūpoja, bija sajūta, ka esi apdullid un galvā turpina dunēt, bet pēc tam pieradu. Par spīti lietum, izgāju uz klāja uzpīpēt, paskatīties uz horizontu, tālām klintīm, paraudzīties aukstos putojošos viļņos. Kad iegāju atpakaļ mīksto dīvānu telpā, raugoties ārā pa logu mani pārņēma piedzīvojumu stāsta cienīga domu, ka es šķērsoju neaptveramu attālumu, lai satiktu savu izredzēto, savu draugu, ar kuru bijām sarakstījušies gandrīz gadu, redzējušies tikai vienreiz dzīvē un daudzas gan reizes videozvana kameras otrā pusē, bet ar to pietika, lai es pieņemtu izaicinājumu.