NL jeb Nīderlande man tagad tulkosies kā Neverland jeb nekurzeme; tas kopš tā "skaistā brauciena" no Latvijas ar busu uz Angliju. Protams, jāsāk ar to,ka nelidoju ar lidmašīnu jo atstāju biļetes pirkšanu uz Angliju atpakaļceļam zem uzdevumu nosaukuma - Gan jau paspēs!
Tā sanāca, ka rudens Latvijā mani bija tā saspirdzinājis, ka pieteicu vien busiņu uz Angliju tieši 3 dienas pirms pirmās darbadienas pēc holideja, sak' Gan JAU paspēs....

Jau velkot savu pārbāzto koferi pa Rīgas bruģi, saņēmu zvanu, ka izbraukšana tiek atlikta par vienu stundu.... par divām stundām... līdz beidzot pēc ilgas stīvēšanās ap busu Krastmalā un bagāžas paunošanas neatļautā vietā, mēs varējām izbraukt...

Rudens Latvijā man bija ļoti nemīlīgs un es jau biju appuņķojusies, Vācijā gan bija silts laiks, kad mēs neko nenojauzdami ar busiņa biedriem izkūņojāmies ārā agrā rītā uzpīpēt; drīz vien pa ceļam mašīna sāka iziet no ierindas, nedarbojās gaisa kondicionieris, un tad kkas sāka klaudzēt.... (!)

Šoferīši ARĪ neko ļaunu nenojauzdami piestāja "pa ceļam" iebrauktuvē, aši izlaidās zem mašīnas un ķimerējās, eļļa bija jānopērk, jo kkas tur pret kko beržoties notecina mašīnai eļļu, izbraucām no piestātuves kā Flinstoni, mašīnu stumjot graboņas pavadījumā un vācu tantuki uz mums noraudzījās aitas sejām, pa starpām izteiksmēm mainoties pēc Edvarda Munča "Kliedziens" gleznā redzētām.

Pa ceļam mūs NEpārsteidza lietus, jo nekas mūs vairs nevarēja pārsteigt; tieši uz robežas mūsu buss apstājās šosejas vidū, mēs visi izlecām ārā, plātoties ar avārijas trīstūri un žestikulējot ceļa malā esošajai kamerai, beigās piepūtuši vaigus tusnījām stumšus busu - nieka kilometru - pa lietu līdz tuvējam benzīntankam.

Tieši galapunktā varēja sākties mūsu realitātes šovs - 1.diena busā Nīderlandes benzīntankā. Bija ļoti auksts, es šņaukājos un klepoju, telefons bija izlādējies, savukārt benzīntankā mums to neļāva uzlādēt; mēs visi izmisīgi gaidījām pretim transportu, kas mūs nogādātu Anglijā. Ilgi gaidījām, vēl vienu dienu, tikmēr es kavēju darbu, saritinot locekļus uz nēērtā busa sēdekļa.

Es laikam biju viena no laimīgajām, jo, kad pretī atbrauca vieglā mašīna un man koferis valstījās pa pusatvērtu bagāžnieku, es tomēr biju "pirmā reisa" braucēja,kamēr parējie palika gaidīt vēl vienu dienu.

Atbraucu es pārgurusi un ieritinājos gultā, darbā izgāju tikai trešajā dienā. Lieki piebilst, ka tajās pāšās dienās man bija jāpārvāc dzīvokļa iedzīve uz jaunu punktu DZ, jo vecā dzīvokļa īpašnieki Biedri "To-var-riši", vnk uzmeta mūs ar parādu par dzīvokli un neko nepasakot, nemaz neatgriezās pēc holideja, vēl šodien viņi nav pateikuši, ka neatgriezīsies; bet "mantojumā" no viņiem man palika telvizors un virtuves kombains.