kamēr vieni šūmējas, ka LV medijos Japānas notikumi tiek par maz atspoguļoti, citi paceļ jautājumu par interesēšanās robežām - cik vajadzīgi un ētiski ir, piem., skatīties video tiešraides no notikuma vietas, sēžot siltā istabā (ar popkornu vai bez). mediju rīcība, piedāvājot šādu iespēju, jau saprotama - atradīsies gana daudz asu izjūtu cienītāju un varbūt dažu redzētais mudinās uz kaut kādu sociāl-palīdzīgu aktivizēšanos, pat ja neapzināti. piekrītu, tas atgādina perverso kārdinājumu aiziet uz pilsētas laukumu, lai redzētu, kā sārtā čurkst raganas un ripo galvas. no otras puses - neredzu, kā nošķirt šo interesi un "tīri cilvēcisko" interesi par dabas stihijām u.tml.