nesen sapnī dzēru tikko no govs izmānītu treknu, saldenu pienu un pirmo reizi tas likās tik šķebinoši un perversi. tāpat visai nesen ceļmalās rēgojošās fermas pēkšņi sāku uztvert kā neizbēgami radniecīgas koncentrācijas nometņu barakām. līdz šim bija kaut kā sanācis iztikt bez tādām spilgtām emocionālām reakcijām (boys don't cry, jūnou, they just go and die), tomēr to uzrašanās liekas pašsaprotama.
šķiet, ir sasniegts kaut kāds punkts, no kura atgriezties nav iespējams.

un ir jau, ir satraucoši, ka vai nu ar manu domgājienu kaut kas aizgājis greizi vai vairumam pārējās sabiedrības, ieskaitot lērumu cilvēku, kuru priekšā noņemu visādas cepures.