aiznesu runci Jurīti uz klīniku atbumbot. ir jau dīvaina sajūta par to, ka liedzu iespēju radīt pēcnācējus un izjust visas tās lietas. arī kaut kas kluss un līdzīgs vainai, taču ir iemesli, kas to atsver:
1) viņš vairs nemocīs dzīvokļa biedrus ar sērīgo nakts gaudošanu (pēc nesatiktās dāmas, vai ne), nešpricēs pa stūriem nesmaržīgus mājienus un pats necietīs no nedabūšanās. kā jājūtas, lai ikdienā bezmaz mēmais gribētu taurēt un čurāt ārpus līdz šim kārtīgi apmeklētās kastītes?
2) tā kā es neatbalstu dzīvnieku turēšanu īpašumā, dabiski, ka neesmu sajūsmā arī par "turamo" vairošanu/vairošanos.

p.s. par tādām it kā pašsaprotamām lietām vien tādēļ, ka dažs labs un it kā prātīgs mēģināja pierunāt, lai lieku bumbas mierā.