Jasmīns

Dažkārt mēdzu iegriezties Rīgas Centrālajā Bibliotēkā, lai sameklētu kādu intresantāku grāmatu, kur lasīt savos ikdienas braucienos ar vilcienu. Tā nu sanāca, ka šoreiz no turienes paņēmu Dž.Bokačo "Dekameronu."
O, tā ir brīnišķīga literatūra. Tā vārdu izvēle, stāstījums, elegantā un kulturālā maniere, kā pasniedz kaislības un iekāres, grēkus. Esmu sajūsmā par to vārdu izvēli. Sen nebiju baudījis tik lieliskas noveles. Diemžēl man nesanāk atrast bieži tādus darbus, kuri sajūsmina un aizrauj, bet Dekamerons gan to spēja.

Braucot vēlā vakarā uz Jūrmalu, es atradu saburzītu lapiņu šajā lieliskajā grāmatā. Kāda "Zane" bija izmantojusi, kā grāmatzīmi to lapu, uz kuras ir redzams lasītāja vārds, uzvārds, līdzpaņemtās grāmatas un nodošanas termiņš.
Šī nelielā, saburzītā baltā lapa man sniedz nelielu ieskatu iepriekšējās šīs grāmatas lasītājas personībā. Diemžēl Latvijā ir atrodamas septiņas Zanes ar tādu pašu uzvārdu, tāpēc neuzdrošinājos minēt un rakstīt kādai no viņām.

Arī es mēdzu atstāt grāmatā to lapiņu, uz kuras ir mans vārds. Diemžēl neviens nav kontaktējis. Iespējams, ka bibliotekāres izņem tās laukā. Visdrīzāk, ka Janovska kopotos rakstus neviens vairs nav lasījis pēc manis. Skumji, ka tā. Janovskis ir labs latviešu trimdas rakstnieks.
____________

Esmu pārgājis uz citu žurnālu.
Biju jau piemirsis par šī eksistenci.

Vietām gaišipelēkdzelteni mākoņi debesīs. Saules stari iet caur tiem un rada tik īpatnējo vakara nokrāsu. Vēroju gaismas spēles un toņus savā istabā. Stari laužas caur žalūzijām un plānajiem, sniegbaltajiem aizkariem. Istaba paliek tumšāka, bet šķiet, ka gaismas krāsas mainās. Paskat, jau tagad tā ir atkal pelēkbaltā krāsa.
Izeju laukā pavērot debesis. Sajūsminos par tām krāsām! Tās tik nemanāmi un viegli mainās.
Pievienoju šīvakara bildi. Apzinos, ka esmu galīgs amatieris, bet pavērojiet krāsas un to, kā kailie koku zari kontrastē ar tām. Arī putni šovakar tajos nekustīgi sēž.


( Šī vakara bilde. )

Ozola izplestie un apsnigušie zari izskatās tik groteski šajā vakara apgaismojumā. Ielas ir palikušas vēl klusākas šajā pilsētā. Retie garamgājēji aizklīst pa ietvi. Tālumā dzirdams, ka ar sniegalāpstu tiek skrāpēta ietve.

Vakari paiet pētot materiālus par Irākas karu. Videorullīši ar uzbrukumiem, sausa stastiska un uzspridzinātie HUMWE, kritušo un sakropļoto bildes, ieroči, uzbrukumu veidi, propaganda, kritušie un atkal ieroči.
No atvilknes izvelku atklātnītes, vēstuli un kādu fotogrāfiju. Tajā redzams pusmūža vīrietis leitnanta uniformā.
Pienākušais e-mails informē, ka tagad ir mana kārta pārvietot kādu virtuālo šaha figūru.

"Visbagātākais ir tas, kura prieki prasa vismazāk naudas."
Henrijs Deivids Toro

Augstie Alberta baznīcas torņi uz sarkanīgajām, saulrieta iekrāsotajām debesīm. Šis skats piesaista manu uzmanību un es nolaižu mašīnas loga stiklu. Ieelpoju vēso un svaigo gaisu, dzirdu pilsētas skaņas. Garām aizbrauc trolejbuss. Caur Stradiņu slimnīcas vārtiem iet cilvēki ar rūpju māktām sejām.
Laiks velkas. Aizvien vēl sēžu mašīnā un gaidu. Visas radiostacijas ir apnikušas un ziņas atkārtojas. Vienīgi debesu krāsas mainās. No viegli sarkanīgā saulrieta uz zilo, tumši zilo ar gaišo apmalīti, tumši zilo ar melnajiem mākoņiem, melnās debesis ar blāvām zvaigznēm. Miegs nenāk, tikai izsalkums radies, sākusi nedaudz sāpēt galva. Iedarbinu motoru, izslēgu,izkāpju laukā un secinu,ka kiosku tuvumā nav. Nāksies iztikt bez preses un belaša. Turpinu vērot debesis un intresantākos gājējus. Laiks lēnām iet uz priekšu.

Uz galda stāv atvērts J.V.Gētes "Fausts." K.Hamsuna kopotie raksti kaudzītē smuki salikti. Nedaudz dusmojos,ka šodien netiku pie G.Janovska "Uz neatgriešanos." Pirms teātra izrādes gribēju to izlasīt.

Kas ir nepieciešams lai justos pacilāts un iedvesmots, laimīgs uz kādu brīdi?
Viegls flirts, acu skatieni, smaids. Nejaušs pieskāriens, kurš drīzāk atgādina negaidītu un īsu, maigu glāstu. Viņas smarža, kad ausī tiek čukstēti vārdi. Dzīvespriecīgi smiekli un skanīgi skaistā Viņas balss. Viegls apmulsums un spēlēšanās ar vārdiem. Komplimenti un abpusēji skatieni vienam otra acīs.
Tas rada patīkami pacilājošas sajūtas.

Vienmēr esmu sajūsminājies par to, cik viegli mani var saviļņot un aizraut vienkāršs skaistums,šarms un dabisks jutekliskums.
Apbrīnoju to, cik lieliski uzlabo noskaņojumu  tāda  iemīlēšanās.

Agrs otrdienas rīts.
Es atveru acis un lūkojos griestos, tad paskatos uz gaismu, kas nāk no logā ieliktās Ziemassvētku zvaigznes rotājuma. Dzeltenīgās spuldzītes majīgi spīd un cenšas radīt omulīgu pirmsvētku noskaņojumu.
Ārā smidzina pelēks lietus. Apkārtne ir nomācoši pelēka un plika. Tumšs decembra rīts, kurš rada nomācošu sajūtu. Novēršos no loga un ieslēdzu radio. Mierīga balss nosauc nākošo klasiskās mūzikas skaņdarbu.
Pie spoguļa noskujos un sakopju sevi dienas gaitām.

Trīs sējumi no kopotajiem rakstiem. Tieši tie darbi, kurus vēl neesmu lasījis! Prātā sarēķināju cenu par šīm grāmatām un izvilku pēdējo banknoti no maka. Es negribēju palaist garām iespēju iegādāties šīs grāmatas. Vēl neesmu nevienā bibliotēkā vai grāmatnīcā redzējis visus šī autora kopotos rakstus. Bet palaist garām sava mīļākā rakstnieka darbus nevēlos. Es neticu, ka izlasēs ir iekļauti paši labākie, tāpēc vienmēr cenšos dabūt visu intresanto autoru kopotos rakstus.
Grāmatas, tik daudz brīnišķīgu gleznu attēlojumi un kaudzēm citu neaizmirstami lielisku autoru garadarbu šeit stāv! Maigi pieskaros vākiem un pašķirstu lapas, apskatu attēlus, izlasu pāris fragmentus un atkal uzmanīgi nolieku vietā. Nevaru atļauties.
Cilvēciski draudzīgs un laipns apsargs norāda:
"Lūdzu, tur ir brīva kase."
"O! Paldies." un es pasmaidu.

Šī pilsēta nav liela.
Tā ir patīkami maza, kad ejot pa parku tevi satiek sens draugs.
Patīkami pasēdējām kafejnīcā pie tējas tasītēm pļāpājot par dzīvi un tās skarbo skaistumu. Mēs smejamies atceroties aizgājušos skolas laikus. Jau gadi pagājuši, kopš vidusskolas beigšanas. Dažādus ceļus un pieredzi esam guvuši, bet aizvien ir patīkami pavadīt kādu mirkli sarunās šajā steidzīgajā pilsētā. Atmiņās un iespaidos grimstot rodas viegli sentimentāla noskaņa. Mums ir kaut kas kopīgs. Senču gaitas un līdzīgā pieredze, attieksme pret notiekošo? Varbūt mēs vienkārši esam novadnieki un tas vieno.

Tik savādi ir lasīt Viņas ilgas pēc kāda cita. Rodas iespaids, ka tie ilgu vārdi būtu par mani.
Bet tie nav.