Man bija liela un smaga mugursoma un es kāpu kalnā. Pie pašas virsotnes bija pats grūtākais posms, kuram nevarēju tik pāri. Soma vilka atpakaļ un sāka palikt bail no augstuma. Turējos, bet nevarēju tikt augšā. Ievēroju, ka tur blakus staigāja kāda jauna meitene. Es neatceros vai prasīju viņai palīdzēt tikt augšā, vai arī tikai to nodomāju, bet viņa piegāja klāt un pasniedza roku ar vēlēšanos palīdzēt. Man gan negribējās to ņemt, jo viņa likās tik viegla un trausla, ka nespētu mani uzvilk augšā. Visdrīzāk, ka viņa pati nokristu lejā. Bet es tomēr pats saviem spēkiem, pacenšoties vairāk un viņai palīdzot, tiku augšā.
Kalna virsotnē bija tāda kā bāka, tornis vai vienkārši māja. Tad es iegāju tajā ēkā un es sāku rakstīt filosofijas eksāmenu. =D
Kalna virsotnē bija tāda kā bāka, tornis vai vienkārši māja. Tad es iegāju tajā ēkā un es sāku rakstīt filosofijas eksāmenu. =D
Tas ir mans pēdējā laika īpatnējākais sapnis. Laikam to varētu samērā intresanti un pozitīvi iztulkot, bet es cenšos nebūt māņticīgs. Tikai retu reizi redzu un atceros tādus sapņus. Tik simboliski un pozitīvi. Bet vēl tagad es domāju par to jauno meiteni, kura man palīdzēja.
Mūzika: |
Lifehouse - Everything |