(bez virsraksta)

« previous entry | next entry »
Nov. 24., 2013 | 07:18 pm

un tu to zini.

traģēdijas nāk viena pēc otras. tā lieta, vēl teju vai uz abu roku pirkstiem nesaskaitāmi vēži, kas pēkšņi uzpeldējuši tuvākiem un tālākiem cilvēkiem, kaut kāda spokaina sajūta visam cauri. valoda pazūd, jāmēģina noturēt, jāmēģina pārlaist.

un tā banālā, trulā, atbruņojošā sajūta - es tik bieži esmu domājis, cik ļoti gribētos nedzīvot, bet tad, kad tā nāve tev ielien pilsētā, ielien ģimenē, ielien galvā, ko tad. cik daudz minūtes tu šonedēļ dzīvoji, cik daudz tu vispār dzīvo, cik ļoti tu to visu gribi, tie ir pārāk nopietni vārdi, es nezinu, ko tas nozīmē, es nesaprotu. bet kaut kas ar to visu nav kārtībā, to tu zini.

Link | nesaki kā ir | Add to Memories

Comments {3}

Kathe Kollwitz

(bez virsraksta)

from: [info]tapetes_puksts
date: Nov. 24., 2013 - 07:30 pm
Link

kaut kas ir jādara

Atbildēt

vecais indiānis džims

(bez virsraksta)

from: [info]jim
date: Nov. 24., 2013 - 07:41 pm
Link

mani arī tā "cik daudz tu vispār dzīvo" sajūta vienmēr ir vajājusi

Atbildēt

krēpjlācis

(bez virsraksta)

from: [info]nistagms
date: Nov. 24., 2013 - 10:10 pm
Link

man ir tieši tas pats, un tieši ģimenē, pēdējā laikā 2 tuvi cilvēki, kas nav miruši, bet ir mirstamā stāvoklī. pusmāsa nolidoja no 6. stāva un izdzīvoja, un arī tas bija saistīts ar vēzi - viņai bija it kā diagnosticēts vēzis, kas viņai laikam nemaz nebija, bet viņa paspēja sajukt prātā.
arī visapkārt citur ir vēži - nu kas ar to ir, kaut kāda epidēmija? un pats es arī tur neko nevaru līdzēt. un jā, tad ir tie daudzie brīži, kad negribas dzīvot, bet tajā pašā laikā pa lielam jau dzīvot gribas. un dzīvot taču ir / mēdz būt forši. un tad smadzenēs visu laiku, lai cik tālu nebūtu novests un lai kā dažkārt liktos, ka sliktāk nevar būt un labāk nebūs, visu laiku ir kaut kāda vīzija par potenciālu laimi. ļoti daudzi laikam nezina, kā dzīvot.

Atbildēt