Gribās ar galvu sist pret sienu... Tiiik grūti saņemties darīt lietas un koncentrēšanās uz dajebko ir apaļa 0!
Ļoti daudz kas bija ielaists un cenšos one thing at the time, bet viss ir overwhelming as fuck!
Viena no lietām ir, ka prasīju ģim.ārstam nosūtījumu pie psihologa or whatever, ko viņš ieteiktu, bet nespēju atbildi jau nedēļu atvērt...

Tajā pašā laikā daudz jau izdarīts, kaut liekās, ka nekas. Lielākais ir pārvākšanās uz jauno dzīvokli. Iespējams, ka grūti koncentrēties, jo joprojām apkārt pilns ar kastēm un neko nevar atrast. Gribās pakoties, bet grūti saprast, kas kur un tajā pašā laikā jākoncentrējās uz skolu. Prioritātes lēkā pipec un beigās vnk tupi skatos sienā...
Priekš sevis dīvainākais ir, ka jaunais dzīvoklis patīk daudz labāk un jūtos vairāk mājās nekā kā iepriekšējā, bet tajā pašā laikā nevaru nosēdēt šeit. Bet pozitīvi - tiekos biežāk ar draugiem + pamazām izpētu vietējās pastaigu takas.

Pirmo reizi mūžā runāju ar ugunsdzēsējiem xD

Brītiņu atpakaļ dūmu sensors sāka aurot. Nekas nesmird => izslēdzu. Sāk aurot atkal, jūtu piedegušu ēdienu. Oki, apakšējiem kaimiņiem nepaveicās ar pusdienām...noņemu sensoru pagaidām nost, kamēr izvēdināsies, lai netraucē mācīties.
Pēc laika redzu ugunsdzēsējus čekojot mūsu māju xD Bet bija riktīgi forši džeki xD

Tgd zināšu - jaunajā dzīvoklī mums ir krutais sensors, kas pats izsauc ugunsdzēsējus, ja laicīgi neziņo centrālei, ka viltus signāls.

Are you fucking kidding me? Sick again...drīzāk- still sick, but worse.

Šitais toč vairs nav normāli. Ķermenis netiek galā ar visiem stresiem? Jā, bija kārtējā sliktā ziņa no rīta, bet tāpēc drebuļi pizdjets un 38°?
Jau aizrakstīju GP, ka gribu nosūtījumu pie valsts psihologa. Jā, jāstrādā pie īstajiem iemesliem, bet šobrīd gribu kkādas tabletes, kas man palīdzētu iziet visam cauri.

Well, otrā reize dzīvē, kad nonācu slimnīcā anxiety dēļ. Biju tikai devusies uz poliklīniku sūdīgas pašsajūtas dēļ un gribēju izčekot, kas par vainu. N-tie testi, kas rezultējās ar vīrusu parasto, bet sirds sitās tik ātri, ka aizsūtīja ar taxi pa taisno uz lielo slimnīcu. Vēl n-tie testi un rezultāts, ka trakā pulsa iemesls ir vīruss + anxiety kombinācija un citādi ar mani viss ok.
In real life varēja redzēt, cik ļoti manējais mani nomierina/cik safe jūtos ar viņu. Ne tikai monitori rādīja, ka pulss uzreiz gāja lejā, bet ķermenis atslāba un kļuvu miegaina as fuck tik kādas 10min pēc viņš ieradās.

Dažkārt tādas dusmas uz sevi....un kāpēc, es tik bieži nevaru pieņemt norm lietas.

Vienā no short videos bija situācija, kur persona sūdzējās, ka nevar saņemties mērcēt/noberzt traukus pirms likšanas trauku mašīnā. Un diena parasti sabojāta vnk domājot, ka tas būs jādara. Uz ko terapeite atbildēja - nu un kas? Izlaid cauri 2x vai pat 3x un beidz domāt par sabiedrībā noteiktajām "normām".

Iesita pa pieri, kad kārtējo reizi piesēdos vienam programmēšanas uzdevumam, kas nu galīgi negāja uz priekšu un "neļāva" man pārlekt pie nākamajiem. Kāpēc es tik ļoti uz to ieciklējos un bojāju sev dienu? Pārlecu pie nākamajiem uzdevumiem un noskaņojums jau labāks, jo salīdzinoši raiti notiek un nebesos, ka atkal kko nevaru. Jā, tas uzdevumums nekur nepazudīs, bet nebojās tagadējo noskaņojumu un ejot cauri citiem, radīsies idejas/citas pieejas.

Nu jebal viņiem "kārtība sistēmā"... Viens no iesniedzamajiem dokumentiem ir uzturēšanās atļauja.
Ja man tāda nebūtu, es nemaz nebūtu varējusi te strādāt, dzīvot, kur nu bankas kontu atvērt vai vietējo tel numuru dabūt 🙄

Un ja neatradīšu 9g veco dokumentu starp mantām, nāksies sūtīt pierasījumu iestādei un toč nedabūšu līdz rītdienai 😒

Tomēr ātri atbildēja tā soc palīdzība un meitēns sāk cerēt... Bet vispirms līdz 5dienai jāatrod teju 10 dažādi dokumenti par pēdējiem 9 gadiem, ko šeit dzīvoju... Kādiem 6 toč viņiem pašiem vajadzētu būt, jo valsts iestāde tak un lielāko daļu tāpat no viņu mājas lapas dabūšu...Grrr! Bet nu vismaz kkas.

C'moooooon! Bija iestājusies daudzmaz finansiāla stabilitāte. Ļoti tālu no ok, bet tik un tā. Un tad viss aizgāja dirsā.
Ļoti cerēju uz bezdarbnieku pabalstu. Jā, apstiprināja, bet viņi sāks maksāt fucking aprīlī. Pieteicos soc emergency pabalstam, bet vairs nespēju actually cerēt, ka tur kkas būs.

Smīkņāju, ka šī gada apņemšanās ir savest lietas kārtībā. Dzīve izdomāja piemest vēl sūdus katlā...

Neatceros, kad pēdējo reizi tāds iekšējais miers bijis.
Vakar organizējām mini pasēdēšanu pie mums. Nekas liels, vakariņas & Cards against humanity. Noriskēju un ielūdzu arī kursa biedreni, kura ļoti labi iederējās mūsu kompānijā ^^

Bet lielākais laikam būs par to, ka sev ļauju absolūti visu, ko sagribās un nepārmetu par to, ka mainīju domas vai neesmu izdarījusi visu, ko biju ieplānojusi dienai.
Gribās ģenerāltīrīšanu - ok. Apnika pēc 2h - ok. Labāk izrevidēt skapi - ok. Apnika - ok, atlikušo sametam plauktā. Gribās power nap - ok. Pazuda vēlme ko kārtot - ok. Gribās zeķes pabeigt adīt - ok. Pēc 10 min apnika - ok. Atlikušo vakaru spēlēt spēlītes telefonā - ok :)

...
Rakstīt gada pārskatu slinkums, bet lielākais notikums toč būs mans vīrietis. Kaut vai mana aizvakardienas mini panikas/greizsirdības lēkme.
Lepnums par sevi, ka tā vietā, lai overthink all the shit, aizgāju uz sporta zāli nolaist tvaiku un tikai tad runāju ar savējo. Bet tāpat mierīgi mani uzklausīja, izrunājām, kas man uz sirds, un atradām risinājumu.
Prātā pavīdēja flashabacks no iepriekšējām attiecībām, kur kkas tāds tika izsmiets vai vnk netika ņemts vērā, vai tā reize, kad sāka kliegt uz mani, ka blakus istabā esošie ciemiņi varēja dzirdēt...nav brīnums, ka tagadējo attiecību sākumā bija full blown panikas lēkmes sākot runāt par pašsaprotamām robežām vai vnk vēlmēm.

Vakar sarunas aizgāja par nākotni. Jau bijām runājuši, ka būtu forši māja piepilsētā. Bet vakar manējais bija uzgājis sludināju par fermu gabalu no pilsētas un pārsteidzu sevi ar to, cik ļoti uzrunāja. Cik ļoti redzu sevi nākotnē ņemoties pa dārzu un vistām, kazām un ko vēl ne. Gadus atpakaļ pat neapsvērtu ko tādu.
Vēl ļoti tālu no šī sapņa piepildīšanas, bet damn!