Nemitīgā iekšējā cīņa, ka es taču esmu spējīga izdarīt daudz vairāk nekā pāris lietas dienas laikā un tajā pašā laikā tieši tāpēc, ka tik daudz iepriekš darīju, man vajadzēja 3 mēnešus bez darba un studijām, lai sāktu kaut cik attiet no izdegšanas.

Stresus nemazina, ka nespēju pieķerties stresoru samazināšanai/likvidēšanai. Kaut vai aizrakstīt koledžai, ka ņemu pauzi nevis ignorēt lekcijas un plusā krāt maksājumu parādus.

Iekrājumi izsmelti un arī laiks tuvojas beigām, kad jāmeklē un jāsāk strādāt. Paņēmu stresa vadības kursus, bet bail kārtīgi pieķerties sevis analizēšanai. Tāpat kā tgd par iemeslu, kāpēc neatsāku terapiju ir, ka nav liekas naudas.

Vienīgais par ko lepnumiņš, ka esmu daudz maz regulāri sākusi ēst, kas gan besī, jo iepriekš dzīvoju no 1x dienā paknakstīšanās un varb kāda šokolādīte, bet tgd regulāri jādomā, ko gatavot. But then again, viena no lietām, kāpēc bija tik sūdīgi.
Milzīgais kafijas patēriņš nomainīts uz max 3 mazām krūzēm pa dienu + ūdens/tējas pārējā laikā. Nu arī sporta zāles apmeklējumi atsākti.

No vienas puses vairāk atveros savējam, bet tajā pašā laikā cīnos ar lielo vēlmi noslēgties un vnk tikt ignorētai kā bija ar bijušo...jo vieglāk tak izlikties.

Besī, besī, besī!