Vot tā ir...kā daudz kas notiek, nav nemaz laika rakstīt.
Ciemiņi aizvadīti & atgriešanās vecajā dzīves ritmā.

Vakar aizdomājos par to, cik tomēr noderīgi ir visi tie mazie pasākumi, uz kuriem esmu bijusi.
Pāris gadus atpakaļ biju uz jauniešu studijas Bambuss lekciju(?) par konfliktu tēmu. Ļoti spilgti atcerējos par to, ka cilv, kas visu laiku dikti atvainojas var ļoti krist uz nerviem. Lekcijas vadītāja bija uz manis izspēlējusi situāciju un vakar darbā 2x sanāca virtuvei atvainoties/prasīt pārtaisīt ēdienu, jo klientam kkas nepatika. Piefiksēju, ka ļoti atvainojos & tad iesita pa pieri, ka ar 1x pilnībā tak pietiek.

Darbā viena no jaunajām viesmīlēm ir tik ļoti "vecā es". It kā dara, bet ļoti redzams, ka neieliek sevi visu. Uz slēgšanās laiku es biju tā, kas teica viņai, lai pieskata galdiņus, kamēr es visu papildināju, tīrīju & sagatavoju nākamajai dienai, jo zināju, ka tā tas būs vismaz 2x ātrāk. Iepriekš es biju tā, kurai lika būt zālē. Vēl prieciņš, ka mans "panikas slieksnis" ir kļuvis vēl augstāks. Sākumā diezgan ātri trakā dienā ieslēdzās - vnk tupa kko dari & centies izdzīvot. Vakar arī bija moments, ka 5 no galdiņiem jauni & otriem 5 kko vajag..bet apstājos, pāris sek padomāju & pēc 10-15 min vairs vajadzēja tikai čekot, kad ēdiens būs gatavs & sagaidīt vēl nākamos klientus. Jūtos lepna par sevi. Kā arī, mums gan tas nav obligāti (vismaz nav mācīts), jo neesam tik kruts restorāns, bet youtube saskatījos video par viesmīļiem un dažādu alko pasniegšanas veidiem..kaut vai tā paša vīna...un uhhh, kā patīk klientu reakcija, kad eju cauri visiem soļiem. It īpaši, ja cilv zin, kā pareizi jāpasniedz & tas approve skatiens :)