Vakar, kad braucu mājās, lasīju V.Vulfas Deloveja kundzi... Un vienā momentā tik skaudri izskrēja cauri, ka man ir fucking bail, ka aprecēšos ar kādu un pēc daudziem gadiem pār mani tikai nāks atklāsme, ka visu mūžu būšu veltījusi neīstajam cilvēkam... Un tomēr ticu, ticu un joprojām ticu...

Pēc laiciņa, kad jau vairs grāmatai nevarēju pievērsties un to tik vien darīju kā skatījos ārā tumsā pa vilciena logu un centos sakārtot domas, redzēju tādu kā vīziju vai uzplaiksnījumu da hvz kas tas bija...vnk tajā brīdī es sapratu, ko es iesākšu ar savu dzīvi.