| |
[Aug. 25th, 2019|10:16 am] |
| [ | mjūzik |
| | Guts - Aimer sans amour | ] |
vienādojumos cipari uzrodas un dzēšas, kā acis atveras un aizveras - mēs veidojam attiecības ar dzīvi, ne katru atsevišķo privātpersonu. bet intrumenti ir jā un nē, nezinu, šķiet, ir nē. un tādas garas neskaidras miriādes pašam pie sevis, virzienā no alas. |
|
|
| |
[Aug. 23rd, 2019|12:52 pm] |
| [ | mjūzik |
| | Shadowax - Николай Reptile | ] |
cilvēki sazinās arī telepātiski.
satiekas - nolasa svarīgākās domas, nodod mesidžu (gribot vai negribot) un tad sāk runāt vārdos.
tikai štelle ir tāda, ka telepātiski mēs nevaram būt manierīgi, sapušķot krāsas vai ko noklusēt. tamdēļ tāda plika saziņa nav modē. labāk jau jaukos vārdus + jauko naudu.
var arī teikt, ka vārdos (tagad) runā tarakāni, kas mūsu galvās. |
|
|
| |
[Mar. 22nd, 2019|07:18 pm] |
šorīt no rīta biju aizpēries uz vienu reģionālo un satiku tur... dzied Lapčenoks:
- liepu gatves galāaa, vēsta uzraksts kāds, vienkārši un nesatricicināmi - 'Vilšanās'
------
braucu tālāk pa ceļu no Jelgavas uz Iecavu, neizturēju, izkāpu aiz tās vilšanās, tā mani tik ļoti saskumdināja un aplauza, un iegāju mežā. bet tur bija ļoti forši, pēkšņi sapratu, kāpēc cilvēki grib laukos. un jā, tur bija nokārtojies viens ļoti liels lops. brīdi apdomāju atstāt čupiņu blakus, bet atmetu ar roku.
cerības/vilšanās/cerības/vilšanās/ |
|
|
| |
[Mar. 4th, 2019|08:16 am] |
Dzīvē nekas nav 'pagaidām'. |
|
|
| |
[Feb. 3rd, 2019|02:03 pm] |
domāju vai...
- mēs esam tieši tik labi cik varētu būt, bet, ja kāds nav mierā ar to, tad turam pateicību sirsniņā.
- vai arī esam sliktāki kā varētu, bet priecājamies, jo vadība ir akla vīra labajās rokās. |
|
|
| |
[Nov. 6th, 2018|02:36 pm] |
+ prātoju par Maiju (Maya). agrāk man šķita, ka mums acu priekšā ir tāds kā šķietamības marles aizskariņi. bet nē. mēs paši, uzlūkojot ikvienu lietu, to ievelkam ilūziju tīkliņā kā šnaba pudeli pie kases. piepūšam ziloni drīz te, drīz tur, jo tas arī palīdz. bez šiem uzdomājumiem dzīve kļūtu diezgan skaudra. tā kā viss ir vislabākajā kārtībā, un, ja nav - tad tikai neuzpūsta migliņa līdz galam. peace!</div> |
|
|
| |
[Aug. 5th, 2018|07:01 am] |
acu priekša liels un visuaptverošs attēls, par kuru saprāts saka - tas nav īsts, bet tā malas neaizsniegt un garām neaizskatīties |
|
|
| |
[Apr. 15th, 2018|09:08 am] |
ko sēsi - to pļausi!
jā, tikai dažkārt to, ko nezināms sējējs pirms 400 gadiem sēja.
iet zemnieks palladium pastalās un no sētuves pagrābj izsviež sauju maribū lācīšus. gaisā virmo dažāda lieluma želejkonfektes un cietāki gabaliņi (valriekstu frakcijas piem.). pats sējējs/pļāvējs virzās kā kuģis pa vižņiem. soļu ritms izplata viļņus tajā drazā, kas gaisā un norimst pēc 20 metriem.
un tu izmet vienu tumši violetu sveces galu, tas apvienojas ar citu, sadalās, tad pateicoties gravitācijai un magnētismam, pēc laika atgriežas pie tevis. tu tiec bombardēts un vadīts. un nesaproti, uz kuru pusi šprukt, lai izvairītos no atkritumu jūras; var nekustēties, var ķemēt to jūru - ir ko ņemties. |
|
|
| |
[Feb. 23rd, 2018|09:03 am] |
lakoju durvis un prātoju, vai tās tagad vēl joprojām ir koka durvis, jeb lakas durvis ar koka serdi.
piem.:
ņemsim emaljētu katliņu, tas ir no metāla, bet to metālu mēs nejūtam - ar mums vieliski saskaras emalja. faktiski tas ir stikla katliņš ar metāla armatūru. tikai mūsu zināšanas un pieredze stāsta, ka tas ir metāla katliņš.
---
+ dzīvē jauns pavērsiens, sāku piestrādāt par pasniedzēju. pagaidām aizrautīgi.. ir nest matraci pa šaurām kāpnēm un nenosmērēt. pieķeru sevi, ka atļaujos familiārismus. |
|
|
| |
[Feb. 11th, 2018|10:23 pm] |
 |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2018|06:54 am] |
domāju par to kā gaist tuvības izjūta.
jaunībā tā bija vairāk izteikta, vismaz bija gaidas un cerības par tuvības iespējamību. varbūt tas ir tamdēļ, ka zūd abpusēja interese, samazinās fluīdu un šķidrumu apmaiņa, ilgstošu komunikāciju traucē žopings un neveselīgs darbs. + stress no daudz priekšmetiem, iedomām un notikumiem, kas kā ņudzošas lego pasaulītes ir izkārtojušās gaisā ap tevi.
tu staigā pa piepūšamiem matračiem, pīksti un pumpē. basās kājas arvien biežāk satausta zemi. nevar zināt, kas labāk - aukstā un cietā zeme, vai ļenganie matrači un nogurušās potītes. |
|
|
| |
[Dec. 9th, 2017|08:50 pm] |
| [ | mjūzik |
| | Archive - Noise | ] |
jūtas, varoņi, atmiņas uz pjedestāliem un pieredze pamazām satīklojās kā vecas audekla gleznas, tad pokš.. uzsprāgst un pabirst sīkie krāsas trīsstūrīši.
tukšums/izsalkums dvēseles miera vietā. |
|
|
| |
[Aug. 14th, 2017|03:48 pm] |
Gāju no Dagdas pa plašu zaļu lauku, tādā kā plakankalnē, kur vējš pūš ar vienmērīgu vilkmi. Ceļš tuvojās mežam un pieaugošo lapu šalkoņu varēja dzirdēt jau brīdi pirms tam.
Domāju, ka vienam kokam ir ap 100 000 lapu. Un tas, ko mēs dzirdam ir nevis atsevišķas lapas apsišanās ap citu lapu, bet gan lielākās grupas, tādi kā koru aplausi - Dziesmu svētku kopkoru miriādes.
Un pie mežā, dzirdamības attālumā bija ap 50 kokiem, tad es dzirdēju 5 miljoni atsevišķas skaņas/sekundē - tālu aiz izšķirtspējas robežām - tātad bezgalību.
Iespējams, ka līdzīgs efekts ir, kad plīst vilnis. Ūdens ir tik skaņasšķidrs, ka var dzirdēt atsevišķo, nedalāmo lāsīšu saskaršanos. Tādu kā lietu vālos.
No visa šī gribētos secināt, ka valdzinoša ir bezgalīgi daudz sīku frakciju liecība - diezgan dievišķa atklāsme.
( lapas ) |
|
|
| |
[Jul. 20th, 2017|11:41 am] |
Ja raugoties apukaļ, viss nostājas savās vietās, tad ir tā, ka tu mierīgi ej pa meža noru, bet no muguras tevi kampj nedzirdami milzu žokļi. |
|
|