kaķa lāsti |
[Jan. 5th, 2017|12:51 pm] |
nesenā pagātnē mazā miestiņā Vidzemes augstienē dzīvoja viena kaķu mīlētāja. vai nu viņai bija aborti vai kas, bet tante teicās 'esot dzīvību parādā' un ļoti mīlēja savus kaķīšus. kaķi dzīvoja tikai dzīvoklī un nevienu netraucēja. un vairojās. beigās pats tantels aizgāja mājot citur, bet kaķus tikai baroja - atvēra durvis, tad iegrūda ēdienu un durvis ciet. tantels nomira un durvis uzlauza. tur bija metru bieza mēslu kārta, biezā slānī sūdi un miruši kaķi. tāpat 33 dzīvi, kas uzreiz izbira pa plašo pasauli. viņi bija absolūti nepielāgoti jaunajai dzīvei un nemācēja izsargāties no Didža laikas, kas visus apkoda. vēl labu laiku visur mētājās kaķu līķi. --- es nevaru iedomāties, kā jutās kaķis, kas piedzima un uzauga šīs kaķu 'mīlētājas' mājoklī, pēc tam tika 'atbrīvots', tad vajāts un nokosts. un interesanti, vai visām dzīvām radībām ciešanu kauss ir vienāds? |
|
|
Comments: |
Tas ir īsts stāsts? Lai gan, protams, kāda tam nozīme.
Šķiet, ka ikviens dzimstot velk lozi - šie kaķīši izvilka tukšu. Varbūt kāds palika dzīvs un viņa lāsti, izņēmuma kārtā, tiks uzklausīti.
man, protams, nav ne jausmas, bet man liekas tas kauss ir gan kaut kādā veidā samērojams, tāpēc, ka šausmu priekšā smadzenes pielāgojas, ieslēdzas izdzīvošanas instinkts un būtne sāk dzīvot citā režīmā. un cik tajā ir sāpes, un kas vispār ir sāpes, kas lai zin. un tajā pašā laikā ir gadījumi kad pie lietām, kuras mums liekas salīdzinošs sīkums, kāds cits sabrūk un nojūdzas. kas gan atkal noved pie cita stāvokļa un režīma. tāpēc man liekas nevienādība vairāk ir nevis ciešanām, bet spējā/nespējā iekļauties pēc tam kad esi cietis
no vienas puses tas būtu loģiski, ka visiem viens mērs. bet ir kautkāda robeža; iespējams, saistīta ar fiziskajām izjūtām. | |