skatoties kaut kādas nedēļu vecas kreisās ballītes bildes, sapratu, ka izskatos pēc fakina svarcēlāja. jau atkal

un te nu es esmu tādā paradoksālā situācijā, kad, no vienas puses, ir tāda kā vientulības sajūta, kas pats par sevi nav nekas traks vai baismīgi nospiedošs, un tomēr tā sajūta tur ir, bet tad tā saucamās zāles pret to, attiecības, tā saucamās, ja. kā lai tā labāk pasaka, - mani tracina viss, kas ar tām saistīts. ne ar vienu, kas man ir paticis, vai kuru man gribētos, teiksim, khmm, iekarot savaldzināt, man nav gribējies spēlēt attiecības. es negribu nopietnību. es negribu konkrētību. pat tas tur, tas vārdā nesaucamais, kuru es vajāju gadu un pusgadu pēc tam vēl nevarēju tikt pāri, pat ar viņu es tobrīd negribēju būt kopā ne uz kādu laiku, ne, pasarg dies, uz forever, es tikai gribēju, lai es viņam arī patīku (es viņam tā arī neiepatikos, hehe), un redz, pat tas man apnika. es varu stundām ilgi skatīties filmas, sēdēt internetā, lasīt grāmatas, dzīvot dienas-sapņos, bet, lūk, džeki gan man apnīk. what is wrong with me, seriously, manuprāt, pat džekiem tā nav, but then again, man nav ne jausmas, kā ir džekiem. kaut kādas nomadu-klejotāju-vienpašu asinis, obviously.

es tiešām gribu, lai šis blogs būtu maksimāli tuvāks tam, ko varētu apzīmēt ar 'atkritumu kaste'

labdien, esmu no nigērijas, bet neesmu nigērs, tas būtu rasistiski, esmu nigērietis

kāpēc atlūzt neērtā pozā uz cieta dekoratīvā spilvena vienmēr ir saldāk, nekā gultā?

i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?

http://www.youtube.com/watch?v=zxEDJjUZPrs

Alternatīva šim vakaram upeņu balzams, jo tas komplektā ar zālēm spēj noturēt manu kaklu uz manimālas sāpju robežas.

Atcerējos vienu roflkopteri no vaķerdienas - izrādās, ka vienam čalim ir sort of fetišs uz nabam. Ķip - var būt perfekta sieviete - izskatīga, gudra, interesanta un kādatikvēlne, bet! Ja naba atrodas neproporcionālā augstumā (lai kāds tas arī nebūtu) - viss, čalim novīst asnavaķeļna

pārāk vēlu izdomāju, ka nebūtu iebildumu pret kompāniju, tāpēc
izskatās, ka šovakar mājās dzeršu mokku un skatīšos lolitu

džeremijam aironsam ir skaista balss.
(un dēls.)

koncītis melnajā knābī bija lielisks, dj pustafix & dj rihhardo brikou$key spēlēja godam, viss pasākums kopumā bija ļoti labs, 3 dažādas performances, visas labas.
miera ielas notikumi arī daži bija tīri kruta, black apple market diezgan kruta popgrupa, patika bezsakarīgā E. Lūča performance. šovakar jāraksta, uz to blekmetālu depo neiešu, jo tās bandas vēl esot diezgan tālu no Rīgas, kas atkal nozīmētu ļoti vēlu sākumu.

uznāca zaļie

Nosalu, toties redzēju Auļus un Abraham's Cafe. Neredzēju Laiksni. (Simtreiz nolādēts slinkums un citai laika zonai piemērotais miega režīms.)

, lai pasaulē neviens ne uz vienu nedusmotos.

laikam jau tomēr neesmu kvalificēta ciniķe, jo skatījos dirty dancing

un aizkustinājos līdz sirds dziļumiem, cik labi mirkļi tur ir. jābrauc uz kūrortu un jāieķeras deju skolotājā.

Iet omīte pa ielu ar savu aptuveni 5gadīgu mazdēlu, kurš atpaliek un kaut ko ārdās pa krūmiem.

Ome: Robert, beidz visu laiku vilkties! Man apnicis gaidīt!
Sīkais: ES IEKĀPU SŪDĀ!
Ome: Tā tev arī vajag!

Vakar itkā nebija pilns mēness, bet gan smuks dilstošs sirpis. Tātad ar mēness fāzi nav izskaidrojams tas, ka skuķiem vakar jumts brauca - leitenei histēriska greizsirdība, bet ugunsgalvai vispār kas nesaprotams

Kādu gabaliņu no Ganību Dambja. Nu labi, it kā ir Ķāķasēkļa dambis, BET TAS NAV NEMAZ DAUDZ LABĀK : DD

“I see myself forever and ever as the ridiculous man, the lonely soul, the wanderer, the restless frustrated artist, the man in love with love, always in search of the absolute, always seeking the unattainable”  
/Henry Miller /

manas vakariņas (ok, ir tikai gandrīz pieci, bet nu pusdienas jau paēdām olive restorānā)
garšīgāks kā fizz, bet bišķiņ dārgs.

ayeee, tikai puse izdzerta, bet efekts jau mazliet jūtams :D
nu tad uz sīkā izlaidumu!
neticami, ka viņš jau rudenī ies skolā