Viss būs skaisti.
Tas, vai es to piedzīvošu ar savu apziņu, ir cits jautājums.

Laikam vēl tik pohaina nekad nebūšu braukusi mājās vispār no kāda pasākuma.
Man pat kauns aiziet līdz centrālstacijas tualetei, jo tas iekļauj garāmejošus cilvēkus, kas uz tevi skatās.
Tāpēc jāciešas.

Atklāju peldsezonu.
Vismaz tas uz brīdi iepriecināja.

Ai, man viss ir apnicis.
Apnicis celties no rītiem, apnicis braukt ar vilcienu, apnicis ikdienā redzēt vienas un tās pašas sejas (visur, jo visiem "ir" "pienākums pret dzīvi"), apnicis iet, apnicis gaidīt, apnicis cerēt (jā, tu vari teikt, ka tu neceri, bet tu ceri), apnicis sareibt no ceriņu un pavasara smaržām, apnicis runāt, apnicis nogurt, apnicis gribēt ēst, apnicis pārģērbties, apnicis piespiest pogas, apnicis domāt, apnicis šeit rakstīt.

Es katru dienu saku, ka negribu piedzīvot rītdienu, negribu iet gulēt, jo tad, piemēram, pulkstens septiņos no rīta, viss apnikušais apniks no jauna.
Man viss riebjas. Dzīve ir sūds. Nekas nav labs.
Varētu ar seju ietriekties trīsreiz sienā, nekas nemainītos. Ā, nē, es paliktu vēl neglītāka.

Mans ķermenis saka "nē", es saku "jā"

Kad cilvēks skaitās 'pieaudzis'?

zaudēju lasītājus tikpat ātri, cik ātri atkrāsojas ūdenim piepilināts erihromelnais un amonija buferšķīdums, kad titrē ar trilonu B ^_^

Man riebjas māmiņdienas. Ko tas lai es savai mātei saku?
Ko es vispār viņai vairs varu pateikt normāli?
Un ko viņa var man vairs pateikt normāli?
Mēs nemākam sarunāties.
Aiziet uz dārzu noplūkt puķes? Uzcept kēksu? Nopirkt mazu dāvaniņu? Apmīļot un sabučot?
Un arī tas viss būs tikai tāpēc, ka tā vajag. Pieprasa kaut kāda diena.

Nu, nepieprasa jau. Vienkārši, es nezinu. Viņa apvainosies, ja es izlikšos, ka es nezinu, ka ir māmiņdiena. Īpaši tad, kad visos sociālajos portālos par to brēc katrs otrais.

Vakardien pusnaktī sēdēju mašīnā. Mērce man uzlija uz krekla, bet skats pa logu bija skaists. Gaismas un Daugava, vilcieni un automašīnas, cilvēki, kuru sarunas es nedzirdēju, un zvaigznes.
Smaržoja pēc laima. Sintētiskā. Man sāpēja kājas, un mugura kaut ko kliedza arī, bet tas mani neinteresēja.
Telefona ekrāna gaisma regulāri padarīja mani aklu uz pāris sekundē, bet tumsa ārā mani salaboja.
Es gaidīju viņu, bet, kad durvis atvērās, es nobijos no trokšņa.
Man piedāvāja jebko, ko es gribēju, bet es atteicos, tas būtu maksājis pārāk dārgi.

Vēl es gāju caur tuneli, kurā dziedāja dzeltenas laternas un fonā skrāpējās mašīnu troksnis. Man blakus grieza spalgie papēži, bet man nebija bail.
Tāda ir atšķirība - man nebija bail.
Man nebija bail.
Man nav bail.

Gribu salīt uz zemes kā divpadsmitā maija debesu rasa. Gribu pārvērsties skaņās un aizslīdēt aiz Dienas plīvura nebūtībā, atmiņās.
Pateiktu sev, ka četrstūris pārvērtīsies aplī, ja vien pati tam ticētu.

Es jūs ienīstu

But you always find a way to keep me right here waiting
You always find the words to say to keep me right here waiting

Šodien visu dienu (no plkst. 10.00 rītā līdz pusnaktij) lasu. To pašu Aleksa Gārlenda "Pludmale".
Tie, kas ir redzējuši filmu .. phē, to es arī tikko paspēju noskatīties, pilnīgi savādāk. Un grāmata daudz interesantāka.


Es tik ļoti ceru, ka ar manu redzi viss būs kārtībā.
Tagad laikam atļaušos 3 h pagulēt

Vakar gandrīz pusnaktī dabūju jauno Hurt albumu The Crux. Dziesmu noskaņu ziņā, manuprāt, kaut kas starp viņu Vol. I un II (bet no pirmajiem diviem albumiem, es uzskatu, ka tur ir maz, vairāk jau trešā albuma stilā), un iepriekšējo albumu - Goodbye To The Machine.
Esmu izgājusi kādas trīs reizes cauri visām dziesmām. Ar dažām uzreiz 'klikojas'.
Un vēl vijole .. vijole ir, un tas ir ļoti labi. Un dziesmas lielākoties pārplūst no vienas otrā . Jā, man patīk. Kā man varētu nepatikt, hehe.

Pagaidām favorītdziesmas - Sally Slips, Caught In The Rain

To jau es pamanīju sen, bet

Hurt - Wars
I think of all the days in my life,
Where I could have done something more.
Yea, I remember the days in my life,
Where I should have done something more.

Hurt - Shallow
And I'll get it right
When I get it right
'Cause I'll get it right
When I get it right

Hurt - Better
‘Cause they say it gets better,
Before it gets worse.
You know it gets better,
so of course it gets worse.

Hurt - Abuse of SID
She says it's "it's so good, when it's so good, if this is so good, then it's no good!"
If this is so good, everybody's so good, everybody's so good, when you're no good!

Hurt - Losing
'Cause it feels like I'm losing you
When it feels like I'm losing you
When it feels like I'm losing you
Then it feels like I'm losing you

Hurt - House Of Cards
Cause my words
Means nothing to you at all
When my words
It means nothing to you at all
Yeah my word
Means nothing to you at all
Cause my word
It means nothing to you at all

Hurt - The Consumation
and you
you hate me I hate me too...
you hate me I hate me too
hate gives me hate in you
cause you hate me so I do too
hate Is me hate is you
if you hate me I hate me too

Hurt - Got Jealous
Will you let me know if you let me go, my love, my love
So will you let me know when you let me go my love, my love
Will you let me know when you let me go my love oh my love
How will you let me know when you let me go my love, my love

Hurt - Well
Because no one
Ever
Really
Could love me
No one
Ever should

Yeah, no one
Ever
Really
Should love me
No one
Ever would

Hurt - How We End Up Alone
well then, you'd see it from my way
'cause when you see it from my way
well then, you see it from my way
you will see it from my way
because you will see things my way

Šodien pusdienu starpbrīdī pēc ļoti jaukās bioloģijas stundas, kur pētījām pupu sakņu šūnu dalīšanās fāzes mikroskopos, izgāju pavēdināt galvu pieskolas parciņā, kas laikam skaitās tas pats Bastejkalna parks. Vēroju sekojošu skatu:
Omīte ar divām mazmeitām (viena jaunāka, otra vecāka, teiktu 4 un 5 gadi, varbūt 3 un 4), kuras, ieskrējušas man pretī esošajā, tikko uzplaukušajā pavasara zālītē, plūc vizbulītes un, ja nemaldos, Sibīrijas zilsniedzītes. Omīte noskatās, kā abas jaunās meitenes to dara. Visi priecājas. Pēc neilga brīža garām iet vēl viena vecāka gadagājuma sieviete un sāk skaļi apvainot nabaga omīti, ka šī, redz, ļaujot bradāt pa zālienu un plēst nestādītas puķītes. Par to taču ir kāds speciāli samaksājis, lai tā zāle tur paliek neskarta, sakopta, nevis tur kaut kādi sīki perdeļi ārdās un - nedod Dievs! - noplēš kādu puķīti. Omīte atkal taisnojas, ka lai jau bērni iemācās, kas tās par puķēm, māk atpazīt, neko jau sliktu nedarot. "Jā, tūlīt pasaukšu kādu kārtībsargu, tad redzēsiet, ka neko sliktu nedarāt! Tad redz, kādu kultūru latvieši māca saviem bērniem!!" vēl pāris reizes zīmīgi uz mani paskatījās, jo es viņu kārtīgi vēroju (sirmi, īsi mati, brilles, seja kopumā izteiksmīga, rozīga, pavērta jaka, liela, melna soma, taisnstūrveidīga, brūnas auduma bikses, melnas kurpes), it kā gaidīdama, kad es viņai piekritīšu. Nē, tieši otrādāk, es gribēju viņai teikt tieši tāpat kā omīte - lai jau bērni papriecājas, neviens jau tur zemi neārda. Un pēc tam uzšaut, jo, kā vispār var tā iet pa ielu un sākt bļaustīties. Ta ta nu brīnums! Būtu bēdājusies par lāceni Madi, kā visi pārējie to dara. Un viss!

es gan nesaprotu, kāpēc cilvēki tā pārdzīvo par to lāceni.
labrīt, tas taču ir lācis! Made, Jānītis, Anniņa, Ilzīte, Pēterītis, vienalga..
Protams, es neuzskatu, ka tika izmantotas visas šāda veida situācijas atrisināšanas iespējas, bet .. lācis. Iedomājies, ka tev tāds pagalmā ienāk un sāk vēl trakot, plēst un ārdīt kaut ko.
Vai izēd visas medusburkas no tava pagraba..
traki

Vakar nolēmu, ka beidzot jāsavācās. Un jādara.

Ko es esmu izdarījusi?
hehe he

Vai grāmata ir labāka par filmu?