Tad nu tas ir noticis: rīt pavisam pārceļos uz Carnikavu...
Līdz pat šim brīdim (taisni pl. 3:00) centos izlobīt no savas materiālās pagātnes, visu to, kas varētu noderēt materiālajai nākotnei. Tas nebūt nebija viegli; kas tik nebija savilkts šajos nodzīvotajos gados, jomajo.
Lai gan, kaut kas arī dzīvē ir pirmo reizi, piemēram, tiko biju vannā, bet žēl par to, ka pēdējoreiz šajā dzīvoklī...
Ir tik grūti izteikt savas emocijas, jo pārmaiņām ir gan savi plusi, gan arīdzan mīnusi... Bet lai nu kā, tomēr būs krietni jāpacenšas saņemties...
Aaaaa, un kas ir pats jautrākais - vismaz nākamās divas nedēļas man nebūs interneta, tā ka dzīve rādās būt visai interesanta (back to good oldschool times).


Nu ko - turiet par mani īkšķi un centieties būt saprotoši, tad gan jau pavasarī (vai vasarā) varēsim doties visādās izklaidēs pie dabas un visai jautri pavadīt laiku manā 20 kavadrātmetru, mega ūber nezin/vēl/īsti/kādā istabā!

[šeit es jums māju ar roku]

Buchazzzz!

Šovakar aktīvi nodarbojoties ar mantu krāmēšanu (arīdzan sašķirošanu) kastēs, pieķēru sevi pie domas, ka tas ir tāpat kā raustīt margarietiņas ziedlapiņas un skaitīt - mīl....nemīl... Viena lapa/klade/burtnīca/zīmējums kastē, otra lapa/klade/burtnīca/zīmējums miskastes maisā;- izmetu...neizmetu..... Bet tomēr vēlos jums arī sniegt nelielu ieskatu šajā procesā:
Tātad:

• izmetu:   bukletu '' Tu drīksti teikt - NĒ!'' ( šitos bukletus dalīja otrājā klasē; nu jau esmu izaugusi un zinu ko teikt visādiem ''Ivariem'');
• neizmetu:   matemātikas darba burtnīcu 1. klasei, I daļu, kura turklāt vēl nosaukta ''Kļava'' (savējie sapratīs ;)) Un turklāt manu vārdu un uzvārdu ir uzrakstījusi mamma (laikam nemācēju vēl rakstīt);
• izmetu:   bukletu ''Padomi, kā izsargāties no elektrotraumām dzīvoklī'' (like, man vairs nebūs dzīvoklis, tā ka - ārāāā);
• neizmetu:   lapu ar anekdotēm par šķiršnās scenārijiem (piemēri: ''Vēsture: abas puses apgalvo, ka šķiršanos izraisījis pretējās puses izdarītais pagātnē.''; '' Izglītības metodika: abi atzīst, ka attiecības bijušas vērtīga pieredze.''; ''Ķīmija: abi pievēršas smagajām narkotikām, lai atvieglotu šķiršanās sāpes.'' :D), (no žurnāla Mērķis, 2003, nr2);
  
• izmetu:   rakts par skūpstīšanos (very old stuf: 2000 gada Mana, a ko tur baigi zināt?);
• neizmetu:   1976. gadā izdotu angļu valodas mācību grāmatu (nu ko lai saka - vēsturniece ;));
• izmetu:  dzejoli angļu val., kas veltīts skolotājai, jo tāds bija uzdevums (baigais mēsls!);
• neizmetu:  otrās klases glītrakstīšanas burtnīcu (a ko tas deva - tāpat rakstu kā govs ar asti);
• izmetu:   vēl viens ''LATVENERGO'' buklets (nesaprotu, kādēļ man viņu tik daudz saglabāti);
  
• neizmetu:  otrās klases burtnīca ticības mācībā (tur ir daudz mani prikolīgi zīmējumi, un daudz 10 arīdzan ;));
• izmetu:  Raksts ar Merlina Mensona pasvītroto citātu: ''Kad mēs beidzot noticam tam, par ko mums sevi liek uzskatīt citi, mēs varam kļūt tikai par to, kas mēs patiesībā esam. Mēs nesekojam reliģijai, mēs esam vienoti. Manas mākslas izpratne ir tikai bēdīgs žurnālistikas produkts. F*ck mākslu. Es esmu māksla.'' (izmetu, jo nupat uzrakstīju šeit;));
• neizmtu:  māsas konspekts vēsturē (personīgi viņai uzdāvināšu :P);
  
• izmetu:  no kaut kurienes izgriezts vārds: ''pasaule'' (like - wtf?);
• neizmetu:  SUPERĪGO ROZĀ TĀFELĪTI (šo drīzāk var uzskatīt par atradumu);
  

un tā tālāk; un tā joprojām........

P.S. Un šobrīd nespēju izmest ārā Kellog's ar Kung Fu Pandas varoņiem (palīdziet to izglābt no manas mātes)! ;)

Tom Chambers ''Prom dress #3'' (2005)
+

Man tiešām ļoti nepatīk tāds mācību priekšmets kā ekonomika (tāds eksistenciālais pesimisms rodas pēc šīm stundām, jo redz ekanomika dzīvo nākotnē, un, jā, tuvākie desmit gadi būs krietni ''liesi''). Un es nevaru piespiest šovakar sevi mācīties rītdienas ieskaitei. Nu ne kādīgi.... Radās ideja, ka nākamreiz klades priekšā likšu, piemēram, eklēru un kamēr nebūšu vismaz trīs reizes izlasījusi pierakstīto, tam nedrīkstēšu pieskarties. Zinu, ka neizklausās efektīvi, bet kaut kā jāmēģina sevi apmānīt. Ļoti, ļoti grūti brrrrr (noskurinos) saņemties...

Tiklīdz es iepostēju ko mīļu un jauku, atgadās kaut kas tāds, kas tam mīļajam un jaukajam vienkārši pielaiž uguns liesmas...

Atklāts jautājums: kas notiek ar mednieku tautu somiem? Šie jau sāk šancēt ar amerikāņiem... Bet Somijā taču tik mierīgi, daudz mežu, svaigs gaiss, miers, klusums, bet tas viss, pofig, nevienam vairs nav vajadzīgs. Vispār man sāk likties, ka cilvēku pavada specifiskas izjūtas, turot rokās ieroci. Tāda pēkšņa pārākuma, varas izjūta. Viens šāviens un tā otra vairs nav. Ātri un mierīgi.. Tāpat kā šovā, kad cenšamies būt kāds cits... Soms laikam centās izmēģināt Dieva vietu, bet lai viņam vieglas smiltis.

Personīgi visvairāk es baidos tieši no cilvēkiem, ir vienkārši neiespējami mūsdienās justies droši. Nāve vienkārši glūn uz tevi no katra stūra un loba semačkas. Damned!

We are the nobodies
Wanna be somebodies
We're dead
We know just who we are

Kaķis tomēr ir viens no pasaules fantastiskākajiem dzīvniekiem...

Šodien atnākot mājās, skatos māte rosās, tik daudz mantu jau bija sakrāmējusi pa kastēm. Nezinu kā iesākās aruna par manu bērnību, tas nav svarīgi. Māte man stāstīja, ka tā ziema, kad es piedzimu, bija silta. Es jautāju - vai mēs gājām pastaigāties. Mamma atbildēja, ka ik pa laikam kopā izgājām uz balkona, jo tolaik bērnu ratiņi negāja liftā (es dzīvoju 7. stāvā, you know what I mean)....Viņa teca, ka manas zaļi/zaļi/zaļās acis tik labi saskaņojās ar apkārtējo meža fonu... Šīs nelielās atmiņas bija tik jaukas, jo māte vispār reti ko stāsta par manu bērnību. Laikam jau tāpēc, ka daļēji biju meža bērns, Gaujā mani tikai silti apģērba un palaida savā vaļā - pasaulē, kura vēl nebija pārpilna visādiem ''Ivariem'', bet lai gan man bija uzticamais uzraugs - vācu aitu suns Dadzis (policijas suns, ārkātīgi gudrs, tas kā viņš nonāca pie mums ir vesels, garš stāsts; cits stāsts)....... Eh, ienīstu pasauli, tā ar laiku visu tev atņem. Nav vairs Dadža, nav Gaujas, nav ''Rīgas māju''... Nav vairs manas sirds, jo tā tika sadalīta tām personām un vietām, kuru vairs nav...

ar vājākiem nerviem nekā man, lūdzams neskatīties

šajā bildē tomēr ir kaut kas ļoti aizkustinošs un reāls, šausminoši reāls.........

Tad nu tā - ap 25. septembri izvācos pavisam no Rīgas dzīvokļa...
Vislaik cītīgi sev iestāstu, ka jāsaņemas...
Bet kādu laiku noteikti būs grūti pabraukt garām savai (drīz ex-) mājai, kā nekā tur nodzīvoti 15 mani apzinīgie gadi...
Un varēšu tagad iejusties bomžiku dzīvesstilā - kādu laiku (ticu ka diezgan ilgu) mana iedzīve pārsvarā atradīsies kastēs, ''nice''...

Nu ja es izvilkšu līdz oktobra beigām, atļaušu jums sasist ar mani ''hi five''!

Tā vietā lai darītu ko lietderīgu - t.i., lasītu, domātu, meklētu tēmu zpd, saceptu kartupeļus, sakārtotu māju u.c.. Sēžu un krāsoju  deloveja_kundze atmiņu kladi, tas sāk ost pēc kārtējās maniakālās depresijas. Ko lai dara, kad neko negribas darīt?