Nu, ja šis darbs var dabūt ''Gada glezna 2008'' titulu, nu tad, piedodiet, es esmu Kavaradžo, principā jebkurš tad ir Kavaradžo...


Sigita Daugule ''Alise Aizspogulijā''

Nemelošu, esmu atkarīga no interneta (in some way...) Bet Jaunais gads nācis ar pārmaiņām, un tagad mana top devīze ir - Fuck draugiem.lv, man tagad ir last.fm, muahaaaaa

Jauna māja, jauni paradumi, tā teikt, nesen mājas vannasistabā tika pielikts spogulis (tāds kā no amerikāņu filmām, ar iebūvētu skapīti un plauktiņiem). Kaut kā šorīt grozoties apkārt pa vannasistabu, nobijos pat no sava pēkšņā atspulga parādīšanās spogulī. Un tad es kaut ko atklāju, kaut ko jaunu sev/sevī..... Es sapratu, ka galīgi nepazīstu sevi...No spoguļa raugās divas pārbiedētas, nervozas, satrauktas acis, kurām vārds 'miers' ir svešvārds. Īsos teikumos par sevi es varu pateikt tieši to - neko. Esmu pat pazaudējusi laika sajūtu. Man drīz būs deviņpadsmit, bet liekas, ka ir jau četrdesmit , ir 6:00 no rīta, bet liekas, ka ir 2:00 naktī. Galva ir kā milzīgs burbulis. Neziņa par to kam ticēt, kam nē. Apziņa, ka viss ko tu zini ,iespējams, ir muļķības. Mūžīgas dusmas un nelabums. Apjukums.

Nu jau es virzos uz to, ka turpmāk katru dienu, skatoties uz sevi spogulī, nobrīnīšos: ''Ko? Tu vēl te? Tu vēl vispār kaut ko jūti? Tu vēl esi dzīva? Nē, bet tas tomēr ir fantastiski! C'est magnifigue! Mag-ni-fi-que!

Melvin Sokolsky ''Paris 1963''
+

Jā, jā, arī es esmu sākusi apmeklēt sporta klubu un, protams, pirmajā reizē man bija nu noteikti jaaiziet uz jogu + pilatēm... Jaatzīstas vēl tagad nevaru īsti salikt kopā savus kaulus un muskuļus.... So be careful with all this New Year stuff... Bet citādā ziņā - whatever, tāpat nekas nemainās... Un turēsimies šogad kopā kā pingvīni sniega vētrā. Ivars teica, ka tad viss būs labi... Un vispār fuck krīzi, jau totāli apnicis šito klausīties, tāpatās sīktais latvietis to pārdzīvos labāk par visām tām ūberkrutajām lielvalstīm... Tā, ka vienkārši velciet tālāk savu nožēlojamo eksistenci un aizejiet izvemties uz Essential (vai vienalga ko tikpat cilvēcīgi stulbu, jo tas ir cilvēka dabā ierakstīts) un viss būs labi, viss atkal būs labi...

Lai nu kā es varēju pavadīt Jaunā gada nakti, bet nemūžam neiedomātos, ka 03:00 no rīta pīpēšu ūdenspīpi kopā ar francūzi, turklāt runājot franču valodā (sāņēmu atzinību, ka tas man izdodas pat ļoti labi :)) un daudz smaidot - nu nemūžam nespētu to iedomāties. Tas čalis man ļoti atgādināja to Gavaldas romāna ''Būt kopā un viss'' galveno varoni, nu to pavāru. Sanāca smieklīga situācija, jo kad es viņam stāstīju, ka man nepatīk franču virtuve, viņš man smejoties atzina, ka viņš ir pavārs un drīz Parīzē (!) tiks atvērts viņa restorāns, kuru tad es esmu laipni lūgta apmeklēt (lai tā teikt es iepazītos ar franču virtuvi tā pa riktīgo ;)). Vispār čalis uz goda (lai gan man francūži nu zin tā ne pārāk) -  viņam riebās, ka Rīgu uzskata par sekstūrisma pilsētu un, atzina, ka Latvijā tās meitenes nu nav tik skaistas kā tas tiek tik ļoti pārspīlēts visur pasaulē un, ka viņam riebjas itāļu un angļu tūristi, kuri parasti uzvedās nepieklājīgi Rīgā. Un tad man vajadzēja viņam pusnakti skaidrot, kādēļ latvieši ir tādi nūģi, nu tādā ziņā, ka esam nekomunikabli, neejam iepazīties, njāaa ticu, ka ārzemniekam mūsu emo tautu grūti saprast reizēm, bet nu tādi mēs mazie meža cilvēki esam - people from North. Lai nu kā, viņš tik tiešām ir pirmais ārzemnieks ar kuru tik brīvi parunājos.(nu varbūt palīdzeja vieglais reibums, bet vieglais, uzsveru), bet nu jāteic, ka izdevies Jaunāgada sākums.:)


Un vispār, lai jums veicas!
Turies, Ivar! (šoreiz domāju God man)

Man pa istabu lido raibais tauriņš, kurš parasti parādās tikai pavasarī...

jeb kā es meklēju materiālus zpd :

WOODY ALLEN:  That's quite a lovely Jackson Pollock, isn't it?

GIRL IN MUSEUM:  Yes it is.

WOODY ALLEN:  What does it say to you?

GIRL IN MUSEUM:  It restates the negativeness of the universe, the hideous lonely emptiness of existence, nothingness, the predicament of man forced to live in a barren, godless eternity, like a tiny flame flickering in an immense void, with nothing but waste, horror, and degradation, forming a useless bleak straightjacket in a black absurd cosmos.

WOODY ALLEN:  What are you doing Saturday night?

GIRL IN MUSEUM:  Committing suicide.

WOODY ALLEN:  What about Friday night?

GIRL IN MUSEUM: [leaves silently]

What's up, ''jaukumiņi''?
Domājāt, ka ar mani ir cauri! Bet, man tomēr ir kaut kas jums varbūt nepatīkams sakāms:



Jā, tieši tā..... Vai, vai, vai nu nevajag, es zināju cik ļoti noilgojušies pēc manis bijāt!

Ar mani ir pilnīgs GAME OVER, un es neko tur nevaru padarīt...