Mag-ni-fi-que!

Jauna māja, jauni paradumi, tā teikt, nesen mājas vannasistabā tika pielikts spogulis (tāds kā no amerikāņu filmām, ar iebūvētu skapīti un plauktiņiem). Kaut kā šorīt grozoties apkārt pa vannasistabu, nobijos pat no sava pēkšņā atspulga parādīšanās spogulī. Un tad es kaut ko atklāju, kaut ko jaunu sev/sevī..... Es sapratu, ka galīgi nepazīstu sevi...No spoguļa raugās divas pārbiedētas, nervozas, satrauktas acis, kurām vārds 'miers' ir svešvārds. Īsos teikumos par sevi es varu pateikt tieši to - neko. Esmu pat pazaudējusi laika sajūtu. Man drīz būs deviņpadsmit, bet liekas, ka ir jau četrdesmit , ir 6:00 no rīta, bet liekas, ka ir 2:00 naktī. Galva ir kā milzīgs burbulis. Neziņa par to kam ticēt, kam nē. Apziņa, ka viss ko tu zini ,iespējams, ir muļķības. Mūžīgas dusmas un nelabums. Apjukums.

Nu jau es virzos uz to, ka turpmāk katru dienu, skatoties uz sevi spogulī, nobrīnīšos: ''Ko? Tu vēl te? Tu vēl vispār kaut ko jūti? Tu vēl esi dzīva? Nē, bet tas tomēr ir fantastiski! C'est magnifigue! Mag-ni-fi-que!