Ar mani ir noticis pats briesmīgākais, kas ar cilvēku vispār var notikt - esmu zaudējusi ticību (atvainojos, bet labāks vārds prātā nenāk) it visam - sev, citiem, mācībām, valstij (bet šitai jau kādus 100 gadus atpakaļ)..... Vienkārši nenormāla miskaste galvā, nezinu ko darīt, vislaik bešos ārā... Tas viss padara mani nenormāli rīcībnespējīgu. Tikko pat sāku čīkstēt, ka nenāk miegs, bet man nav ko darīt! Jā, kā tad, zaķīt, kurš ies un lasīs Kisindžeru (800 lpp pirms eksāmena es diez vai izlasīšu, lol)! Gribu piedalīties vienā eseju konkursā, kurā tēma ir ar patriotisku noskaņu, un vislabākā ( un vispatiesākā) ideju smelšanās vieta (īsts atradums) ir deloveja_kundze blogs un es tikai tagad atcerējos, ka neatsūtiju tev savas nejēdzīgās vēstules otru daļu . Nu vai es neesmu totāla nejēga?! Es vienkārši nemāku dzīvot, nemāku sarunāties ar cilvēkiem un vispār esmu veiksmes putnubiedēklis. Labi, ka pēc pēdējo dienu plostošanas vispār nesastrādāju kādas lielākas muļķības (vienīgi tagad liekas smieklīgi, ka vienā pasākumā gandrīz sāku raudāt, nosēdos maliņā and you know - shit happens...). Eh, un es nesaprotu, kādēļ šādos brīžos kā zāles neiedarbojas viss labais, ko esi paveicis. Un teiciens - gan jau pienāks arī tavs laiks, ir spējīgs mani tā novest....
Bet nu lapas krīt, lietus līst un laiks tikšķ uz priekšu...
Un es beidzu savu morālo vemšanu...
Piedodiet (to es saku drīzāk sev)

Jau stundu mēģinu iemācīties uztaisīt savam blogam cool-īgo izskatu, bet nekas nesanāk... ><
Jā un esmu atpakaļ aktīvajā interneta vidē, jo nu man ir pašai savs PC (mūsdienu brīvības simbols, ha), tā ka atkal varu grimt interneta atkarībā līdz kaklam un galvenais citiem krist uz nerviem, tā, ka gatavojaties......

Kad saulainā dienā (lasi - kad visi bērni smejas, cilvēki priecājas kopā ar draugiem, visi piedālās kādās aktīvās nodarbēs utt.) sēdi viens pats mājās, tad vienmēr nepamet sajūta, ka esi tāds vienīgais uz visas pasaules... Vispār oficiāli paziņoju, ka man nepatīk vasara, you know, visi tie plikie ļautiņi, kas apkārt staigā - gan tādā nozīmē, ka viņi izkatās pārāk labi (lasi - labāk par tevi) vai arī tieši pretēji - nu laikam vārds ''nožēlojami'' to vislabāk raksturo.
Viena lieta, kas gan iepriecina, ka vecais dators ''pašlikvidējoties'' tomēr neiznīcināja C disku un es atguvu visu savu mūziku. Nezinu, bet Led Zeppelin mūzika reāli paceļ manu garastāvokli, Līdz ar to jau kādu divsimto reizi šodien klausos Immigrant Song....
Damned, man ir pārāk karsti!

• Es vairs nevaru izturēt, kad beidzot es iegūšu personīgo datoru, šitā interneta ubagošana ir pāri matiem jau! Pie tam mājās parādījies mīļumiņš rūteris, varēšu neatslēgties no interneta pat savā 2x2 metru gultā! Vismaz būs kāds vājš mierinājums manam patstāvīgajam naudas trūkumam.
• Vasara bez naudas līdzekļiem totāli sucks!
• Un kas pats šausmīgākais, man tā ir ataugušas matu saknes, ka pat tirgus ''dāmas'', kam tā ir ierasta lieta, būtu šokētas. Bet anyway man patīk kā man izskatās blondi mati!
• Mana vasara vispār ir iesākusies ļoti ''aizraujoši'' - sēžu lasu grāmatas (vasaras beigās noteikti iepostēšu kopējo izlasīto lapu skaitu, protams, ja tas būs ievērojams (smejos par sevi)) un skatos futbola čempionātu. Vakar vecmamma tāda brīnās par manu māsas vīru, kas principā vispār neinteresējas par sportu. Viņa saka: ''Neesmu savā dzīvē redzējusi tādu vīrieti, kas  neinteresējas par sportu!''. Es atbildu: ''Un cik tu esi redzējusi tādas meitenes, kas lasa klasisko literatūru un skatās futbolu?'' Iešokēju pat vienu kursabiedru tā ar diezgan pieklājīgām zināšanām apspriežot futbola spēles. Lai nu kā man patīk sports un tas arī viss!
• Ir doma ielaist gumijas laivā ūdeni un uztaisīt sev baseinu, kaut kas stulbs taču ir jāizdara!
• Vislaik jocīgi sapņi rādās. Besī laukā, piemēram, ziemeļvalstu literatūras darbos (ko esmu pamanījusi, gandrīz katrā) tiek pieminēti, attēloti sapņi, kas ir tādi izteiksmīgi, ar skaidru simbolisku jēgu. Bet man kaut kā nesanāk, vairāk par to, kā klasesbiedrs man pienes tēju (wtf?) savos sapņos nevaru izspiest.
• Neviens par mani neinteresējas, jau četras (vai pat vairāk, neskaitu) dienas man neviens nav zvanījis (tikai dažas īsziņas esmu aizsūtījusi).
• (tukšs)
• (tukšs)

Šodien bija tik jocīga diena, kaut kā vislaik gribējās kaut kur iet (bezmērķa), tā kā pastaigāties... No rīta vēl, kad bija saule... Gandrīz padevos un neaizgāju uz pirmo lekciju. Tik daudz kas jāizdara, ka vispār nezinu ar ko sākt, nav vispār vēlēšanās sākt. Kaut es varētu kādreiz uzrakstīt kādu teikumu šeit bez nolieguma formas (vismaz vienā ierakstā)... Kaut es saņemtos un šovakar izdarītu beidzot visu iecerēto... Kaut rīt būtu saule, lai es varētu aiziet pastaigāt gar Gaujmalu... Kaut viss galu galā būtu labi...

Gribās gulēt, bet nevaru saņemties to izdarīt......... kā vienmēr....
Šodiena bija absolūti kolosāla diena, kas to būtu domājis, ka latīņu valodas mājas darba pildīšana un alus dzeršana ir tik saskanīgas divas lietas (man sāk iegaršoties alus, bet nuuuuu drausmīgi krīt uz nerviem, ka vislaik vajag uz tualeti).
Mājās nekas nav mainījies, joprojām krīzes stāvoklis: nav siltuma, nav siltā ūdens, virtuvē un pagrabā - elektrība, un ūdens sūknis nestrādā, šķiet, ka jau tā triju dienu nemazgātos matus, mēģināšu mazgāt tikai svētdien, lalalalaaaa
Vispār labi, ka šodien neatbildēju uz nezināmu telefona numuru (kas izrādījās (vismaz man tā šķiet) kursa biedra telefons), jo nez kā es tiktu mājās savādāk ;D
Ehh, pavasaris tomēr ir reāls traucēklis normālai smadzeņu darbībai, tas i fakts!
Bet ņemiet vērā to, ka es esmu visai depresīva un nomākta ikdienā, bet varbūt - ne vienmēr........

Cik lieliski ir šis? Visi smaidīgi Rīgā staigā apkārt, viss saulains un sauss. A man, protams, lai tiktu mājās, bez gumijniekiem neiztikt, visi ceļi, kas tieši ved uz māju, ir applūduši, nu tā konkrēti - pāri potītēm. Tādēļ kārtējo reizi esmu neapskaužamā stāvoklī, jo ar gumijniekiem visu dienu staigāt nu nav diez ko ērti. Jā, mati man arī tagad ir vienkārši katastrofāli, jo pagaidām nav līdzekļi krāsas iegādei, laikam tā krāsošana tomēr nebija veiksmīgākais lēmums dzīvē. Vispār būt sievietei izmaksā sasodīti dārgi! Bet neņemot vērā visu šo, vakar man bija kārtējā akadēmiskā uzvara (kas ir vājš mierinājums tam, ka vēl jāuzraksta referāts un kursa darbs). Vispār šodien tikai iedomājos, ka man ir tik daudz interesantu kursabiedru, ka visiem trijiem gadiem pietiks izpētes (sarunu) objektu.
Un jā, jārtējo reizi bezmaz vai esmu iemīlējusies Holdenā Kolfīldā (tas tā gadās ik pa laikam), kas noteikti neliecina neko labu - tajā ziņā, kādi cilvēki man patīk....... man vismaz tā šķiet......... nezinu......
Pavasaris dažkārt tomēr ir ļoti tracinošs!

Nu bet, bāc, kā var norunāt mutisko eksāmenu par vismaz 1000 gadu ilgu periodu. Tā izglītibas sistēma ir tā sadirsta ar šito trīsgadu bakalaura programmu, ka tālāk nav kur. Es labprāt, tais pašos viduslaikos ilgākais 100 gadu periodu pētītu, jo ja iedomājas mūsdienās 10 gadu periodu, jau tas vien ir kvantums, tad tais pašos viduslaikos nebija savādāk (tiesa trūkst materiālu'n'stuff). Arī materiāli man patīk - augstskolā rocies pats līdz nejēgai, nezinot īsti ko grābt, ko atstāt un tad beigās izrādās, ka labākais materiāls ir vidusskolas mācību grāmata, ko daudzās skolās atzīst par sarežģītu vidusskolas skolēniem (epic fail!). Par šito vēl var gari un plaši diskutēt.

By the way, Priecīgas Lieldienas!

P.S. Redzēs, kad es atkal tik regulāri tiekšu pie interneta, šīs četru dienu izvirtības pie datora nu ir galā. Bet nu keep on rockin'!

Šodien ( mazgājot grīdu, lol) nonācu pie secinājumiem, ka es atrodos nudien neapskaužamā stāvoklī, šoreiz runājot par finansiālo. Es pat nezinu vai kādam vēl ir tik jocīgi - I mean, kopumā manu (arī tuvinieku) finansiālo stāvokli var noturēt par relatīvi zemu, bet tajā pašā laikā tas nav tāds galējā trūcīguma gadījums (paldies Dievam!), bet tāds stagnācijas trūcīgums. Ko es ar to domāju? Nu, piem., man māja ir ok, dzīvoju jaunā izremontētā 28 kvadrātmetru istabā  (kuram bastardam tagad ir 28 kvadrātmetru istaba vienam pašam), esmu labi paēdusi (ar piebildi - mājās) un šajā ziņā viss ir kārtībā. Līdz brīdim, kad peaug vēlēšanās pēc kādām nebūt citām aktivitātēm, kurām nav vispār kapeikas pie dvēseles. Tagad būs studējošais kredīts (būšu zviedru vasalis, yeeey), bet pat ar to es nevaru izštukot kā savilkt galus. Jau kādus trīs mēnešus ne uz kino, ne uz teātri (uz šito vispār kādu gadu neesmu bijusi), ne koncertiem, ne izstādēm - vienkārši atvelkos mājās un tas ir viss. Tādā veidā arī zūd motivācija vispār kaut ko darīt. Latvijā vispār topošā inteliģence nevienu neinteresē, jo, piem., tev pašam jāmeklē, jāraksta desmitiem iesniegumi ar saldiem vārdiem, kur jāapdzied cik skaists, superīgs un pārāks par citiem esi, lai kandidētu uz kādu stipendiju, nevis kāds meklē tevi, interesējas par tevi kā par dzīvu būtni (pēc rekomendācijām vai kaut kā savādāk), nevis secina kaut ko no teksta uz papīra , lai tevi atbalstītu. Ehhh, es pat lāgā nezinu kā no tā visa izkulties, visticamāk vēlāk, lai atmaksātu kredītu nāksies strādāt Narvesen (nē, Dievs, tikai šito nē!)- kā lielai daļai humanitāro zinātņu pārstāvju, blja.

[23:08:38] L. says: esmu izgājusi cauri visam internetam un man nav kur vairs iet :D
[23:10:48] ilze says: :D
[23:10:56] ilze says: spēcīgi
[23:11:47] ilze says: kaut es tā varētu teikt tik nedaudz pārfrāzējot "esmu izgājusi cauri visai viduslaiku vēsturei un man nav vairs kur iet"
[23:11:48] ilze says: :D
[23:12:02] L. says: tas būtu reāli tālu iets
[23:12:14] L. says: to vispār var noiet?
[23:14:02] ilze says: pec 39 dzīvem varbūt