Ar mani ir noticis pats briesmīgākais, kas ar cilvēku vispār var notikt - esmu zaudējusi ticību (atvainojos, bet labāks vārds prātā nenāk) it visam - sev, citiem, mācībām, valstij (bet šitai jau kādus 100 gadus atpakaļ)..... Vienkārši nenormāla miskaste galvā, nezinu ko darīt, vislaik bešos ārā... Tas viss padara mani nenormāli rīcībnespējīgu. Tikko pat sāku čīkstēt, ka nenāk miegs, bet man nav ko darīt! Jā, kā tad, zaķīt, kurš ies un lasīs Kisindžeru (800 lpp pirms eksāmena es diez vai izlasīšu, lol)! Gribu piedalīties vienā eseju konkursā, kurā tēma ir ar patriotisku noskaņu, un vislabākā ( un vispatiesākā) ideju smelšanās vieta (īsts atradums) ir deloveja_kundze blogs un es tikai tagad atcerējos, ka neatsūtiju tev savas nejēdzīgās vēstules otru daļu . Nu vai es neesmu totāla nejēga?! Es vienkārši nemāku dzīvot, nemāku sarunāties ar cilvēkiem un vispār esmu veiksmes putnubiedēklis. Labi, ka pēc pēdējo dienu plostošanas vispār nesastrādāju kādas lielākas muļķības (vienīgi tagad liekas smieklīgi, ka vienā pasākumā gandrīz sāku raudāt, nosēdos maliņā and you know - shit happens...). Eh, un es nesaprotu, kādēļ šādos brīžos kā zāles neiedarbojas viss labais, ko esi paveicis. Un teiciens - gan jau pienāks arī tavs laiks, ir spējīgs mani tā novest....
Bet nu lapas krīt, lietus līst un laiks tikšķ uz priekšu...
Un es beidzu savu morālo vemšanu...
Piedodiet (to es saku drīzāk sev)