*

ai, es nezinu. sākās viss pērnpavasar, ar kaut ko, kas mums likās vienkārši pušums, kas drusku sācis veidot lieko gaļu. uz sāna. domājām, ka nedzīst, jo viņa tiek klāt un laiza. kādu laiku mocījām viņu velkot mugurā kreklu, liekot galvā tūtu un ziežot to pušumu ar visādām ziedēm. kad nekas nelīdzēja un tas tur palika, kā bijis, aizgājām turpat Salaspilī pie veta. vets teica, ka tā ir granuloma, ka suņiem gados tā var būt un ka var gan operēt, gan neoperēt. mēs nolēmām neoperēt. paralēli viņa pastaigās kļuva aizvien mazaktīvāka, ātrāk piekusa un vilkās nopakaļus. mēs domājām, ka tas no pakaļkāju problēmām, jo viņai bija artrītiski procesi mugurkaulā un displāzija vienai pakaļkājai. kad pagājušā gada beigās tas caurums sānā diezgan ātri palika lielāks (vairāku monētu izmērā), vedām pie Fjodorova un vienlaikus sūdzējāmies par kājām. tika nolemts nooperēt to it kā granulomu un ielaist problemātiskajā kājas locītavā kaut kādas tur no suņa asins plazmas dabūtas cilmes šūnas. operācijas laikā atklājās, ka viņai ir problēmas ar sirdi, kas visdrīzāk arī bija viņas pieaugošā mazkustīguma cēlonis (nevis pakaļkājas). sirdij izrakstīja riboksīnu. viņai palika ļoti, ļoti izteikti labāk. likās, ka bezmaz atgriezusies otrā jaunība. taču tā sāna izauguma histoloģiskajā izmeklēšanā atklājās, ka tā ir ļaundabīga trihoepiteloma. pirms, apmēram, mēneša viņai ļoti strauji palika sliktāk. pēc izpausēm - ar sirdi, viņa arī sāka klepot no šķidruma krāšanās. iedeva stiprākas zāles, klepus vairs nebija, bet viņa kļuva lēna, apātiska, negribēja ēst, sirds ārdījās kā traka, elpošana paātrināta. dienu, pirms viņa aizgāja, bijām pie ārsta, iedeva citas zāles, pareizāk sakot zāļu kombināciju, bet nākamajā dienā viņa aizgāja. man liekas, ka tā operācija sakustināja procesus, un sakacināja to vēzi. iespējams viņai bija kāda metastāze sirdī. varbūt, ja nebūtu operēta, vēzis būtu attīstījies lēnāk un mierīgāk un viņa būtu bijusi ar mums mazliet ilgāk. nu, vismaz es zinu vairākus gadījumus ar paziņu zvēriem, kuriem pēc audzēja operācijas ir bijis milzīgs uzlabojums un pēc tam ļoti strauja un agresīva audzēja atgriešanās. un zinu suni, kam netika operēts audzējs piena dziedzerī un, kas ar to nodzīvoja aktīvus divus gadus.

protams, Radžas gadījumā vairs nevar neko mainīt un ietekmēt, tāpat arī nav jēgas sevi vai kādu citu par kaut ko vainot. bet ko darīt, ja kādreiz nokļūšu līdzīgā situācijā ar kādu citu zvēru? tas ir tā biedējoši.