uj nē, man toč nav pofig par šo tēmu. katru rītu ar šausmām domāju, kurš man iesēdīsies blakām transportā. un vienmēr priecājos par kādu normālu un normāla izmēra studentiņu. man šķiet, ka tām raženajām tantēm tas ir kā fetiš- spiesties kādam klāt (vienīgie pieskārieni dzīvē), tik nevar saprast, vai tas ir apzināti. katrā ziņā riebīgi, un nelīdz pat uzkrītoša spiešanās stiklā vai stūķēšanās prom. vēl ir cilvēki, kuri stāvot rindā mēģina nostāties pēc iespējas ''tuvāk''. tas ar man nav skaidrs.
vēl jau ir tie, kurus dieviņš apdalījis dalot privātās telpas izjūtu un, kuri runājot bāž savu seju manā sejā. bet es neesmu novērojusi nekādu izteiktu dzimumu atšķirību šajā ziņā.
vēl ir cilvēki, kuri stāvot rindā mēģina nostāties pēc iespējas ''tuvāk''. tas ar man nav skaidrs.