*

uj nē, man toč nav pofig par šo tēmu. katru rītu ar šausmām domāju, kurš man iesēdīsies blakām transportā. un vienmēr priecājos par kādu normālu un normāla izmēra studentiņu. man šķiet, ka tām raženajām tantēm tas ir kā fetiš- spiesties kādam klāt (vienīgie pieskārieni dzīvē), tik nevar saprast, vai tas ir apzināti. katrā ziņā riebīgi, un nelīdz pat uzkrītoša spiešanās stiklā vai stūķēšanās prom.
vēl ir cilvēki, kuri stāvot rindā mēģina nostāties pēc iespējas ''tuvāk''. tas ar man nav skaidrs.