es arī apbrīnoju. mēs tur bijām, tāpēc ka aizvedām pāris maisus ar audumiem, segām un vilnīgām drēbēm, ko gribēja mest ārā no teātra noliktavas. apraudājos turpat uz līdzenas vietas. noturējos tik ilgi, kamēr patversmes darbiniece iegāja šķūnī ar tiem maisiem. visu laiku domāju, kā varētu tiem zvēriem palīdzēt, bet saprotu ka īsti nekā - naudas ko ziedot man nav, drēbes ko radās iespēja aizvest, aizvedu. bet iet staidzināt tos suņus nebūtu īsti godīgi un pareizi - es jau tā pārāk maz veltu laika Radžai un pat Radim. es gan laikam arī nevarētu to psiholoģiski izturēt - tas zvērs tak drošvien cer, ka varēs iet tam staidzinātājam līdzi uz mājām. ehhh
sākumā ir grūti, jā, bet tad, kad saprot, ka grūtāk ir pašam un novelk robežu, kļūst vieglāk. ka izbijis darbinieks varu teikt, ka vislabākā palīdzība tomēr ir pastaiga, jo viņiem trūkst fiziskās slodzes. ja nav spēka ilgi staigāt un skriet, var paņemt pastaigai kādu vecāku iemītnieku un kārtīgi izmīļot, jo uzmanības trūkumu viņi izjūt visasāk. jo lielākā daļa ar tādu dzīvi (diemžēl) ir apraduši un nemaz tik ļoti neprasās mājās, viņiem gribas mīļoties un uzmanību
mēs tur bijām, tāpēc ka aizvedām pāris maisus ar audumiem, segām un vilnīgām drēbēm, ko gribēja mest ārā no teātra noliktavas.
apraudājos turpat uz līdzenas vietas. noturējos tik ilgi, kamēr patversmes darbiniece iegāja šķūnī ar tiem maisiem.
visu laiku domāju, kā varētu tiem zvēriem palīdzēt, bet saprotu ka īsti nekā - naudas ko ziedot man nav, drēbes ko radās iespēja aizvest, aizvedu. bet iet staidzināt tos suņus nebūtu īsti godīgi un pareizi - es jau tā pārāk maz veltu laika Radžai un pat Radim. es gan laikam arī nevarētu to psiholoģiski izturēt - tas zvērs tak drošvien cer, ka varēs iet tam staidzinātājam līdzi uz mājām. ehhh