*

gādīgā Šamira atvizināti no Mestias atpakaļ Zugdidi, gribam paēst un tālāk doties uz Potī, skatīt Melno jūtu. ēšana izpaliek, jo Potī maršrutkas šoferis saka, ka pēc 5 min izbraucam. sēžamies iekšā, nosēžam labu pusstundu un braucam uz Potī. pie reizes pastāstīšu, ka šai Gruzijas pusē pavisam savādāka architektūra kā otrā. Zugdidi vispār izskatās diezgan pārtikusi pilsēta (tas neattiecas uz milzīgu daudzumu klaiņojošajiem suņiem), dominē privātmāju apbūve - tādas villveidīgas ēkas, ar galeriju otrajā stāvā, uz kuru pa taisno ved atsevišķas kāpnes. jo tālāk no centra, jo plašāki pagalmi un dārzi. vēl Zugdidi apkaimē redzējām ļoti, ļoti savādus kapus - tāds kā autobusa pieturu komplekss - katras ģimenes kapavieta nobetonēta, uz to ved atsevišķas kāpnes un pāri tāds jumtiņš kā autobusa pieturai + viena vai vairākas sienas slēgtas.

izkāpuši Potī atkal nokļūstam svelmējošā karstumā (Zugdidi lija). nopērkam ļoti labu hačapurī, nolemjam to apēst un pēc tam meklēt, kur peldēt. Potī šobrīd ir liela ostas pilsēta. sensenos laikos tā bijusi grieķu kolonija un tieši tur piestāja Jāsons zelta aunādas meklējumos. mīts par zelta aunādu ir visnotaļ patiess, jo vēl šobaltdien rudenī Svanetijas iedzīvotāji no savām kalnu upēm skalo zeltu. mūsdienās tas notiek ar speciāliem sietiem, bet agrāk zeltu vāca starp klintsbluķiem nostiprinātās aitādās.



te mēs sēdējām parkā, ēdām hačapurī un ar to drupačām barojām vistiņas raibītes ģimeni. viss parks bija pilns ar vistām



paēduši uzzinājām, ka pašā Potī mēs pie normālas peldēšanās nekur netiksim, tāpēc ar maršrutku nr. 20 izbraucām 5 km ārā no pilsētas uz vietu, kuras nosaukumu es neatceros, bet tas sākās ar burtu M

jūrasgovs



kultūršoks no piedrazotās pludmales, kurā mierīgi atpūšas cilvēki un klimst govis. jūra gan brīnišķīga - lieli viļņi un nenormāli, nenormāli silts ūdens









pāris reizes nopeldējušies nolemjam, ka tā kā darīt tāpat nav ko, iesim vnk uz priekšu pa pludmali, līdz paliks mazāk drazu (naiva cerība) un varēsim iekāroties uz naktsguļu kaukur

Neptūns



kādu laiku gājuši, sastopamies ar nopietnu šķērsli - lielas upes ieteku jūrā. pa gabalu izskatās, ka varēs pārbrist, bet pienākuši klāt saprotam, ka tomēr nekādīgi. tālumā vīd tilts pāri upei, pa kuru brauc automašīnas, bet mēs nesaprotam kā lai tur nokļūst, jo visapkārt upei ir ļoti purvains dūkstājs. ieraugam vīru, kas ar diviem puikām iras pa upi ar laivu. jautājam viņam, kā tikt uz tilta, bet viņš saka, lai kāpjam iekšā - pārvedīšot. diezgan maģiska sajūta, ka viņš tur tāds viens parādījās tieši tai brīdī, kas mums vajadzēja



ejam tāļāk un tāļāk. atkritumi nebeidzas un nebeidzas, bet pie apvāršņa parādās gruzīnu bagātnieku ciematiņš. mājas diezgan bezgaumīgas, betona sienas saceltas gandrīz līdz pašai jūrai. suņu aprieti izkuļamies tām cauri līdz šosejai uz veikalu pēc ūdens un ejam atpakaļ uz krastu. debesis ir apmākušās, šķiet, ka nupat, nupat sāks līt. pamazām satumst. daudzās mājās notiek ballītes, iedomājamies varbūt vajag iet mēģināt tikt pie izslavētās gruzīnu viesmīlības, bet mums abiem ar Kārli kaukā bail no bagātiem cilvēkiem. mājas krastmalā paliek arvien bezgaumīgākas un tuvāk ūdenim. atkritumi joprojām nebeidzas





gliemezīši apsēduši kaukādu plastmasas sūdu. atkritumi tur vispār visdažādākie, ar uzsvaru uz plastmasas pudelēm. bet ir arī benzīnmucas un Kārlis manīja pat bundžu ar šādu te zīmi virsū













pēc aptuveni trīs stundu gājuma ārā ir jau pilnīga tumsa. mājas pamazām beidzas, mēs paejam garām lielai iežogotai un izgaismotai teritorijai, kas izskatās pēc cietuma un nolemjam meklēt vietu kur gulēt. vietiņu atrodam tīri jauku, ja neskaita drazu, protams, tikai pilnīgi visās debess pusēs zibeņo. tā kā esam noguruši izvēlamies tomēr gulēt tepat (nav jau īpaši daudz citu iespēju), bet visas mantas sapakot tā, lai tiklīdz sākas lietus varam lekt kājās un meklēt kādu patvērumu. par laimi lietus nelīst, bet nakts paiet diezgan trauksmainā miegā. izrādās mums aiz muguras ir kautkāds purvājs, kurā dzīvo vardes, kuras ik pa laikam dažādās balsīs uzsāk savu dziedāšanu un tā kā esam mazliet nervozi, tas katrreiz liek uztrūkties no nomidža. no rīta es ejot turpat pieguļvietas krūmājā pa darīšanām gandrīz uzkāpju melnai čūskai







nākamo dienu uzsākam ar kārtējo peldi un turpinam gājienu gar krastu, jo dūkstāja dēļ nemaz nav īsti iespējams tikt uz ceļa. ejam līdz aizejam līdz nākamajai upes ieteikai jūrā, un tad gan atronam ceļu uz ceļu. tur uzreiz pāri upei ir Ureki kūrorts, kas slavens ar magnētiskajām smiltīm, kas esot ļoti dziednieciskas un labas veselībai. viņas magnētiskas ir arī tur visur araund, bet Ureki laikam viskrutākās





izejam uz ceļa un sākam stopēt. apstājas viena no pirmajām mašīnām - glauns džips. braucot uz Batumi. mums konkrētu plānu nav, bet gribas tikt uz Vardziu. cik var noprast no mūsu rīcībā esošas gruzīnu tūristu kartes (ne visai jauns izdevums, turklāt gruzīnu valodā), no Batumi vajadzētu būt kādam transportam uz Vardziu, vai vismaz tai virzienā. no džipā esošajiem cilvēkiem uzzinām, ka šis ceļš ir slēgts uz rekonstrukciju (!) un, ka lai tiktu uz Vardziu jākuļas atpakaļ uz Tbilisi. diezko patīkami tie džipa cilvēki nav. par spīti savam neapšaubāmi naudīgajam izskatam (un mašīnai) žēlojas cik esot nabagi un visu laiku esot smagi jāstrādā. kad Batumi kāpjam ārā, vadītājs prasa - a jums nauda ir? saprotam, ka viņš gaida samaksu par vešanu. sapīkuši iešķiebjam viņam 5 Larus un, nodomājuši, ka ja tie gruzīnu bagātnieki tādi, labi vien ka vakarnakt negājām klauvēt pie viņu durvīm, ejam atkal meklēt pludmai, kur nopeldēties.
Batumi ir trešā lielākā Gruzija pilsēta. milzīgs kūrorts ar miljons viesnīcām, restorāniem utt. utjpr. pludmale ir saulē nenormāli uzkarsuši akmeņi, pa kuriem gandrīz neiespējami pārvietoties ar basām kājām + miljons cilvēku. atkritumu krietni mazāk. jūra mierīga, viļņu nav un ļoti tuvu pie krasta paliek dziļš. vēl tur ir osta, tāpēc jāpeldas ar skatu uz vairākiem jūrā noenkurotiem tankkuģiem













ilgi mēs tur izturēt nevaram, tāpēc sākam meklēt iespēju nokļūt atpakaļ Tbilisi. pēc visiem Mestias u.c. piedzīvojumiem pārmaiņas pēc gribas vilcienu. ar taxi izbraucam 5 km ārā no Batumi, uz Makhinjauri, kur ir dzelzceļa stacija. tur šobrīd uz sliedēm stāv vilciens uz Erevānu, bet uz Tbilisi būs tik pēc piecām stundām. mēs nopērkam biļetes (23 Lari), arbūzu un ejam sēdēt pie pludmales ēniņā

skats uz Batumi no Makhinjauri



skats uz vienu no tankkuģiem



skats uz Kārli, kurš ēd arbūzu



skats uz arbūzu



vispār baigi jocīgi, ka visa Gruzija (un Armēnija arī) ir pilna ar tādu kā aizgājušo laiku godību. visādi padomjlaiku parciņi un skulptūras un atpūtas vietiņas ieaugušas zālēs un drazās. liekas, nu bāc - paņem uztaisi vienu talciņu un viss - parciņš kā odziņa būtu. bet nē viss atstāts un pamests laika zobiem



stacija tur ar uzcelta kosmiska, toties tur nav tualetes. uz tualeti ir jāiet pāri ceļam kaukādu veikalu aizdurvē. pirms vilciena gājām uz turieni un mūs uz alu ievilka kaukādi divi gruzīni. viens jauns, viens vecs. jaunais izrādās ar to pašu vilcienu gaida. lādzīgs bija tāds, bet ļoti pohains, gribēja vislaik lai dzeram ar viņu un viņam patika arī stāstīt visu ko par sevi. nu ka viņš mācījies Eiropā, ka viņam draugi visā Eiropā un, ka laptops viņam arī ir

šitas blakus tai tualetei



tālāk jau iekāpjam vilcienā un pavadam tur 6h braucot apm. 400 km atpakaļ uz Tbilisi. pa ceļam visās stacijās, kur vilciens apstājas uz pāris minūtēm visi skrien ārā pēc našķiem un hačapurijiem un dzērieniem utt., tā it kā pirms tam badā būtu dzīvojuši. a vilciena kondukture kā tāda gādīga klukste dzen visus iekšā atkal



ap 23iem vakarā esam atkal stacijā Didube un braucam uz mūsu bāzes mītni pie Romas un Veras, kurus akurāt pagājšnakt redzēju sapnī ciemojamies pie mums LV