*

Svanetija ir teiksmains un mežonīgi skaists Gruzijas reģions lielajā Kaukāzā. tas ir mistisks un leģendām apvīts arī pašu gruzīnu vidū, jo tikai retais tur bijis. stāstot kādam gruzīnam, ka plānots doties turp, jādzird visādi uhhhhh un ahhhhh un stāsti par to, cik tur ir visskaistāk pasaulē, ka kalni tur augsti, augsti, upes straujas un aukstas, aukstas un viss tik zaļš, tik zaļš. vēl nākas dzirdēt to, ka Svanetijā mīt pavisam savādāki cilvēki, nekā pārējā Gruzijā, pavisam traki esot. galu galā arī valoda viņiem cita - it kā ir gruzīnu, bet tomēr nav. un dēvē viņus par svaniem. Roma stāstīja, ka viņiem tur vēl darbojoties asinsatriebība, jeb vendeta, un tieši to es šodien izlasīju arī Vikijā. vēl es Lonley Planet ceļvedī izlasīju to, ka līdz pat 2004. gadam, kad tika nošauts galvenais laupītājbandas vadonis un viņa dēls, Svanetija ceļotājiem bija diezgan nedroša vieta. pēdējie tūristu aplaupīšanas gadījumi reģistrēti vēl 2006. gadā.

tātad, 16. jūlija rītā, cūku kviecienu pavadīti pametam Zugdidi viesnīcu un dodamies meklēt maršrutku uz Mestiu, kas ir Svanetijas galvenā pilsēta. kā tas rakstīts arī Lonlīplanetā, nokļušana turp ir piedzīvojums pats par sevi. atraduši maršrutku, esam diezgan priecīgi, jo tā izskatās jau gandrīz pilna, kas nozīmē ka drīz varēsim doties ceļā. no mums vēlas iekasēt 20 Larus (no katra), par ko neesam apmierināti un ejam prom. tad galvenais brauciena koordinātors sauc, ka iedošot mums skidku un vedīšot pa 15 Lariem, kas arī normālā brauciena cena. samaksājuši un iekārtojušies busiņā sākam gaidīt, kad būs tā braukšana. saule ceļas arvien augstāk un augstāk, svelme pieņemas spēkā, bet izskatās, ka šis ir no tiem gadījumiem, kad kāds ir aizņēmis busā vietas, atstājis mantas un pazudis. pa to laiku tiekam izprašņāti vai mums tur Mestiā ir kur palikties un vai mums nevajagot viesnīcu utt. utjpr. gaidīšana ievelkas (kādas 2h vismaz), izmanīgais brauciena koordinātors ir jau uzsaucis visiem gaidītājiem saldējumu pa divi lāgi, kad beidzot ierodas divi manāmi iereibuši gruzīni ar alus pudelēm rokās. pēc vēl kāda laika beidzot sākam braukt. no sākuma aizbraucam uz šofera mājām (šoferis un brauciena koordinātors nav viena un tā pati persona), pagaidam vēl mazliet. pēc tam braucam uz benzīntanku, bet to ir nosprostojis vesels bars ar sagrabējušiem, vismaz gadus 50 veciem Urāliem un/vai Kraziem, kuru šoferi tur kauko lēnā garā slaistās un tērzē. tas viss izskatās pilnīgi bezcerīgi, tomēr kautkādā neticamā veidā mēs iespiežamies benzīntanka teritorijā un pēc salīdzinoši neilga laika tiekam arī pie bencīna un beidzot, beidzot varam sākt normāli kustēt uz priekšu. sākumā esmu ļoti sapīkusi, ka šai maršrutkai atšķirībā no lielā vairuma taisās vaļā tikai priekšējie logi, bet vēlāk, kad esam jau uz Svanetijas vājprātīgi putekļainā bezceļa, es par to pat ļoti priecājos.
ceļš ir patiešām drausmīgs, šaurs, bedrains bieži vien tikai ar zemes/putēkļu/akmeņu segumu, nepārtraukti vijas stāvā kalnā, nepārredzams un daudzās vietās notiek remontdarbi, kuros galvenokārt tiek nostiprinātas izskalotās un nogruvušās ceļa malas. kādā brīdī apstājamies vienā no retajiem ceļmalas restorāniem - šoferis grib atpūsties pats un padzesēt motoru. mēs slamstamies pa āru, līdz pēkšņi Kārli aiz rokas sagrābj viņa blakussēdētājs, ar kuru viņi ceļa gaitā pārmijuši pāris vārdus, un ievelk iekšā restūzī. tur pie galda, kurš pamazām klājas, sēž jau divi krietni uz krūts paņēmušie gruzīni, uz kuriem brauciena sākumā bija tik ilgi jāgaida. sākās ēšana, čačas dzeršana un tostu teikšana. mums, protams, ne par ko nav jāmaksā, mums tiek nepārtraukti lieta čača (vīnogu šnabis), uz kuras tiek uzdzerts alus. nobaudam arī ļoti garšīgu, karstu hačapuri, maizi, omleti un tkemali. tā kā esam atzinušies, ka esam veģetārieši, gaļa uz galda neparādās. tas viss sāk uzņemt diezgan trakus apgriezienus, mēs jau jūtamies gana apreibuši, bet neizskatās, ka tas viss varētu tik drīz beigties. tiek nepārtraukti atkārtots tosts, par to, ka visi cilvēki ir brāļi Jēzū Kristū, ka visiem ir jādzīvo draudzīgi utt. utjpr. mēs bažīgi skatāmies pa logu, vai maršrutka ar visām mūsu mantām vēl nav nozudusi, bet dzīrotāji paziņo, ka mēs esot viņu viesi un, ka visam, arī maršrutkas atiešanai, jānotiek tikai pēc mūsu vēlēšanās. kad pie mūsu galda, ar uzaicinājumu doties tālāk ir pienākusi ne tikai kāda no sievietēm - līdzbraucējām, bet arī pats šoferis, mēs saņemam visus fiziskos un garīgos spēkus, lai tiktu atpakaļ busiņā un dabūtu līdzi arī dzīrotājus.
bedrainais ceļš turpinās mokošā svelmē ar čačas apdullinātu galvu. Kārlim neveicas pavisam, jo viņa blakussēdētājs - Georgijs nepārtraukti mēģina ar viņu sarunāties, diemžēl būdams ļoti, ļoti, ļoti noreibis, viņš spēj atkārtot tikai vienu un to pašu frāzi - to, ka Kārlis tagad ir viņam brālis, kā arī ķerties viņam apkārt, bučot un mīļot (gruzīniem ir ierasta prakse, kad vīrieši apskaujas, bučo viens otru un tur aiz rokām).
ir jau pavēla pēcpusdiena, kad mēs beidzot esam pievarējuši nieka 140 km un iebraucam Mestiā. tur, krietnu gabalu pirms centra, šoferis apstājas un saka, ka mums tur esot jākāpj laukā. ceļmalā stāv maza meitenīte un puisītis, kuri angliski saka you are our guests. mēs esam ļoti izbrīnušies un saceļam nelielu škandālu. nav šaubu, ka tas ir izmanīgā brauciena koordinātora roku darbs. jūtamies noguruši, sapīkuši un pārdoti, bet beigās metam savu pašlepnumu pie malas un sekojam bērniem. beigu beigās mums tomēr ir ļoti paveicies, jo tiekam pie labām un lētām naktsmājām (20 Lari).

te maršrutkas skats, kad lielākā daļa pasažieru jau ir izkāpuši. palikuši abi dzērājbrāļi un mūsu brālis Georgijs (tas ar cepurīti)



skatiņš no vietas, kur izkāpām, uz Mestias centru



pirmai vakarā neko īpašu nedarām. noliekam mantas un aizstaigājam līdz pilsētas centram, pakūkojam tur un ejam mājā gulēt

hei beibī



mūsu istabiņa. ļoti labi tur viss tāds. ja kādam kādreiz vajag lētas un labas naktsmājas Svanetijā, ejiet pie Romini uz Rustaveli ielu nr.11







no rīta mūs modina govju māvieni un gaiļu dziedāšana un sajūta ir tāda, kā kādā vecā krievu romānā vai Čehova lugā par izbraukšanu uz laukiem. pieceļamies un ejam staigāt pa kalniem















skats uz Ušbu (4710 m), ko dēvē arī par Kaukāza karali. lai arī tā nav augstākā virsotne, tā ir leģendām un teiksmām apvīta, turklāt ļoti sarežģīta alpīnismam







te es strautiņā mēģinu papildināt strauji rūkošos ūdens krājumus, bet neveiksmīgi, jo lai kā arī necenstos, pudele pilna ar pelēkajām smiltīm un ūdens garšo ne visai labi





atšķirībā no Kazbegi reģiona, te viss tik zaļš, daudz koki, ir ēniņas, kur paglābties un atpūsties





Svanu torņi
Svanetijas reģions ir slavens ar tā fascinējošo torņu arhitektūru, kuras pirmssākumi meklējami agrīnajos viduslaikos. Daļa šo arhitektūras šedevru ticis uzbūvēts Gruzijas karalienes Tamāras valdīšanas laikā, kura, laika posma no 12.gs. beigām – 13.gs. sākumam ir dzīvojusi Svanetijas teritorijā. Šajā laikā Gruzijas karaliste piedzīvoja lielāko uzplaukumu
tās ir aizsardzības būves, kurās no ienaidnieka varēja patverties kopā ar visu ģimeni un mājlopiem. līdz mūsdienām saglabājušies ap 200 šito veidojumu





Svanetijas kalnu junikorns





'

siena talka



šitas ir baltais, trakais bullis. nelabi bļaudams un zemes gaisā sperdams viņš devās uzbrukumā citam bullim, kas tur attālāk ganījas kopā ar pāris govīm. a tā vispār govis viņi tur diezko nepieskata. tās pašas klimst visur riņķī un vakarā atgriežas mājās. Kārlis vakarā pīpēdāms mūsu mītnesvietā, redzēja, kā govs atnāk mājās, stāv pie vārtiem un gaida, kad šamo ielaidīs











klintsbluķa spraugas flora



mūsu sākotnējais plāns bija pirmo nakti nogulēt pie Romini un otro kautkur kalnos pie dabas, bet labi vien ka mūsu slinkums stiept līdzi somas uzvarēja. jau pēcpusdienā kalni sāk tīties mellos mākoņos un tiklīdz esam atpakaļ naktsmājvietā, sāk gāzt. pirms atgriešanās naktsmītnē gan vēl pasēdējām Mestias centrā un iesūcām pa aliņam







vispār Mestias cents ir viena milzīga stroika. Romini stāstīja, ka viņi to parciņu esot jau pagājšgad sataisījuši, bet šogad atkal rokot augšā pa jaunam. a Kārļa tētis, kurš sendienās tur kāpis kalnos, teica, ka tā tur esot bijis jau tolaik



cepumtiņš



nākamai rītā esam nolēmuši doties prom. uzzinām, ka vienīgā droši zināmā maršrutka atiet 6os no rīta. Romini saka, ka mēs varot neiet uz pilsētas centru, ka 6os maršrutka savākšot mūs no ceļa un vietas būšot rezervētas. 5:45 esam uz ceļa, bet nevienu maršrutku nemana. pēc kāda brītiņa brauc tukšs busiņš pretējā virzienā. šoferis Šamirs ļoti laipni saka, ka tūlīt mūs savākšot. mēs domājam, ka moš tas ir tas mūsu sarunātais vedējs un kāpjam iekšā. izrādās, ka viņam esot jāsavāc pieci čehi (Gruzija un Armēnija pilna ar čehu tūristiem) no viesnīcas. beigās tas izvēršas par 2h gaidīšanu un nīkšanu busā, jo tie čehi izrādās grib braukt tikai 8os no rīta. enīvei brauciens ir komfortablāks nekā tas būtu ar piebāztu un nojātu maršrutku, turklāt naktī ir lijis, tāpēc nav to baismīgo putekļu. samaksājam tos pašus 15 Larus, lai gan Šamirs sākumā grib 20.

agrs rīts un kalnos dusoši mākoņi







a šitas atpakaļceļa atpūtas pauzītē. fotogrāfēts no vietas, kur atrodas ateja, kuras visi labumi, protams, krīt pa taisno tai upē



a uz otru pusi, pāri tai upei uzbūvēta māja, kurā ir arī neliela kafē



būtu zinājuši, ka Armēnijā ne visai patiks, būtu palikuši Svanetijā ilgāk un varbūt aizkūlušies arī līdz Ušguli ciematiņam, kas ir augstākā patstāvīgi apdzīvotā vieta Eiropā un atrodas 47 km attālumā pa drausmīgu ceļu augšup no Mestias. un vispār par Svanetiju varētu visu ko stāstīt vēl un vēl un vēl.
starp citu latvietis Rihards Berugs tur ir uzbliezis viesnīcu Grand Hotel Ushba, kuras mājaslapā var skaidrā latviešu valodā izlasīt visādus intrsantus faktus par Gruziju un Svanetiju, kā arī apskatīt lielisku fotogaleriju ar iemūžinātu Svanetijas skaistumu.
vēl tur ziemā esot tāds sniegs, kāds neesot nekur citur pasaulē. pilnīgs pūderis un svētlaime slēpotājiem un snovotājiem. tā vismaz Romini teica.