*

es te jau kādu pusgadu audzēju matus - nu no apmēram 1cm īsa jožika (aizmugures ķeska neskaitās, lai gan palīdz), gribu izaudzēt bizi līdz papēžiem. novērojumi liecina, ka tā augšana, vismaz vizuālās paciešamības ziņā, notiek pa tādu kā sīnusa līkni. kādu brīdi liekas, ka ir puslīdz ciešams skats, tad liekas jau tīri pieņemams, tad glīts un nākamai brīdī jau ir šausmas, šausmas, ko nekādi nevar nedz savākt, nedz savaldīt. un tad vēl pēc brīža atkal parādās puslīdz ciešams skats. un tas viss notiek nepievēršot matiem nekādu īpašu uzmanību - tikai ļaujot tiem mierīgi, savā nodabā augt. šito pašu es novēroju arī uz sava dzīvesbiedra galvas - šams ar jau kādu laiku nav matus griezis un viņam ar to izskatīšanos iet tāpatās.
nujā, bet viss šitas tiek rakstīts tāpēc, ka šobrīd man uz galvas ir šausmas, šausmas periods un es nezinu, ko ar tiem matiem lai iesāk. vē.