*

neredzu neko tādu no kā to varētu secināt. secināt var tikai to, ka vajadzīgas lietas tiek darītas ļoti studentiski pēdējā brīdī un to, ka šis pēdējā brīža pagūšu/nepagūšu, izdarīšu/neizdarīšu utt. strjoms tiek tīri mazohistiski izbaudīts, tajā pašā laikā nešaubīgi apzinoties, ka viss kā vienmēr beigsies labi.
zināmā mērā pat tāda kā svētku sajūta...

ā nu tas jau no tā, ka mācīšanās eksāmenam atlikta uz pēdējo brīdi un ūdens smeļas mutē un liekas, ka vairs nevar paspēt un ka neko nezina un ka viss ir slikti un ka kkā ar to nervozumu ir jātiek galā.
ai nezinu grūti paskaidrot, tā ir tāda sajūta.
katrā ziņā, ja mani neinteresētu tas ko mācos, es nebūtu ne pirmā kursa pirmo sesiju nokārtojusi - man liekas neiespējami piespiest sevi mācīties kko kas man pilnīgi neinteresē un nav vajadzīgs.