*

neredzu neko tādu no kā to varētu secināt. secināt var tikai to, ka vajadzīgas lietas tiek darītas ļoti studentiski pēdējā brīdī un to, ka šis pēdējā brīža pagūšu/nepagūšu, izdarīšu/neizdarīšu utt. strjoms tiek tīri mazohistiski izbaudīts, tajā pašā laikā nešaubīgi apzinoties, ka viss kā vienmēr beigsies labi.
zināmā mērā pat tāda kā svētku sajūta...