*

šīs ir bijušas labas dienas. paldies saulei! piektdien pilnībā imersējos dārzā. šogad viņš no ziemas iznācis diezgan bomzīgā paskatā, jo rudenī nepaspēju apgriezt diezgan lielu daļu ziemciešu. tad nu griezu tās, iekašņāju siltumnīcā mikrobio mēslojumu un iesēju salātus un redīsus. izravēju nezāļaināko āra kasti un iesēju spinātus, redīsus, rukolu, kinzu. sakopu vēl pāris kastes. beidzot atradu ķiplokus. es viņus trakā steigā bāzu zemē 18. novembrī kamēr intensīvi sniga un veidojās sniega kārta un vairs neatcerējos kurā kastē. domāju, ka vai nu stirnas nograuzušas vai vienkārši par vēlu iestādīju un sapuvuši. bet ir tomēr. pavicinājos ar grābekli šur un tur. sestdien no rīta jājām ekspedīcijā uz Pekas pilskalnu un Gaujmalu. nojājām ~14 km. bija ritīgi forši. stallī paēdām lielisko falafelu/kebabus no Valmieras AhhMeat (par gaļām hvz, bet falafels svaigi ceptā maizē ir brīnišķīgs. iesaku). tad braucu mājās atkal imersēties dārzā. pagraizīju zarus. diezgan simboliski - tīri tik tos, kas ķeras matos un duras acīs, bet tāpat baigā kaudze. izplēsu vienu sarežģīto dobi, kura it kā nav dobe, jo iziet ārpus mana īpašuma robežām, bet tomēr ir izveidojusies par dobi un tur aug visādas augstas graudzāles un miķeļi un lupstājs un tas viss bija palicis nenogriezts rudenī un zem sniega aplūzis un izļumis un izskatījās drausmīgi. tad jau bija vakars un biju ļoti piekususi. gāju iekšā, nokrāsoju olas. 5 sīpolmizās, 5 sarkanajā kāpostā. tad vēl vajadzēja pievākt māju un izmazgāt grīdu. vajadzēja, tādā nozīmē, ka jutu nepārvaramu iekšēju nepieciešamību to izdarīt, par spīti tam, ka biju ļoti nogurusi, sāpēja mugura un nāca miegs. tā pa fikso un lielos vēzienos izdarīju. vienpadsmitos iekritu gultā uz pranamat un kādu stundu skrollēju rīlus. paldies pranamat, jo mugura par visu šito nav baigā sajūsmā. šorīt atkal bija agri jāceļas - Marta man piegādāja zirgu, izjājām līkumu pa Niedrāja mežiem. tad viņa laipni aizgādāja viņu atkal prom, es nemaz neaizbraucu līdz stallim. paēdu vientulīgas (jo K ir tūrē) Lieldienu brokastis - ārā, baznīcas zvaniem zvanot. bija gan diezgan dzestrs. no rīta visa zeme bija balta. tad atkal imersējos dārzā. pievācu aizpakaļu, izķemmēju centrālā pagalma zālienu, piekārtoju saimniecības ēku, kur pa ziemu bija viskautkas sasviests, turpināju griezt ziemcietes (un tāpat vēl palika, ko griezt), sāku kaut ko ravēt, bet beidzās spēks. mēģināju atklāt šūpuļtīkla sezonu, bet sala mugura. vakarā dzirdēju un redzēju pirmo āra odu (daži bija redzēti istabā). sapratu, ka šis būs mežonīgs odu gads, jo purā un puramalā joprojām stāv daudz ūdens. kopš te dzīvojam tā nekad nav bijis. bet šogad ir. tur pat peldas mežapīles. visu laiku iet gājputni. vārnas uzsākušas ikgadējo karu ar pelēkajiem strazdiem. divas dienas pēc kārtas nekurināju krāsni, šodien drusku iekūru. naktīs tomēr auksts un bija tāda drēgna sajūta.
žēl, ka neviens nemaksā par to, ka es esmu mājās. man nenormāli patīk būt mājās.

p.s. runājot par būšanu mājās. izskatās, ka kaķis tagad dzīvo kaut kur citur. jau nezcik dienas uzrodas tikai vēlu vakarā, drusku paguļ, vēl tumsā izlaužas ārā. tad varbūt izrāda žēlastību un parādās uz brokastlaiku. bet varbūt arī nē. un visu dienu nav ne miņas no viņa. nenāk man palīgā strādāt dārzā, kā ierasts.

viena no lietām, kas man ļoti, ļoti patīk dzīvojot mazpilsētā ir, es nezinu kā to labāk pateikt - varbūt "pauzes laikā"?
visbiežāk tas notiek svētdienās vai svētku dienās, bet gadās arī parastās darbdienās. ir spoža diena, labi laikapstākļi, nav ne ļoti agrs, ne ļoti vēls. visai bieži tas ir dienvidū. it kā pats labākais brīdis, lai rosītos. bet ir pilnīgs un absolūts miers un klusums. neviens nekur nekustās, nestaigā, nekas neskan. varbūt melanholiski čiepst zvirbuļi, vai kādu retu trelli palaiž žubīte - bet pat putni ir klusāki, nekā parasti. varbūt, varbūt, varbūt kādā brīdī kaut kur tālu norūc kāda automašīna vai īsi ierejas suns. bet visādi citādi ir sajūta, ka laiks ir apstājies un viss ir apstājies un es esmu vienīgā visā pasaulē, kas staigā apkārt, kaut ko ņemas un rosās. visi pārējie ir uz brīdi izgaisuši vai aizmiguši. jā, vispār tas ir līdzīgi kā mēdz būt naktī, bet ir gaišs un diena un visam būtu jānotiek. bet pilnīgi vispār nekas nenotiek. tas reizēm ir īsāku brīdi, reizēm pat diezgan ilgi. un tad pēkšņi ir moments, kad viss atkal vienlaicīgi atsākas - kaut kur tālumā ierūcas motorzāģis un/vai zāles pļāvējs, pagalmā iznāk kaimiņi, pa ielu sāk staigāt cilvēki, klaigā un smejas bērni. nē, nu varbūt tas ir kaut kāds gličs un es regulāri iegličoju kaut kādā paralēlā universā. kas to lai zina. vakardien uz kādu vismaz stundu pēcpusdienā bija tāds brīdis. ļoti izbaudīju. tais mirkļos ir tāda medžik sajūta, kas man vienmēr drusku asociējas ar Reju Bredberiju.