*

brīži, kad jūtos ļoti, ļoti, ļoti spilgti dzīva:
* izlienot no ļoti auksta ūdens
* krēslā vai tumsā staigājot pa mežu
* mierīgi guļot uz muguras ezerā - ļoti siltā ūdenī
* tešot lejā no kalna ar slalomenēm
* auļojot ar zirgu pa bezgalīgām pļavām, nokultiem tīrumiem, meža stigām vai neskartiem sniega laukiem

šodien bija tā neskarto sniega lauku atklāšanas sezona. tik forši!

es tātad nolēmu šodien vēl vienu reizi sajusties spilgti dzīva un aizgāju tumsā paklīst pa Pilskalna mežu.
nenormāli smuki. apsnigušo egļu - Gaudi torņu armija, debesis - pilsētas pusē rūzgi pelēkas no gaismas piesārņojuma, bet otrā malā dūmakainakvareļainās pelēko toņu pārejās. virs galvas melna, melna decembra novembra tumsa. un mīksts, pēc sniega un piesnigušām skujām smaržojošs, klusums.
nobridos gan arī kārtīgi. kopš pēcpusdienā beidza snigt baigi neviens nebija staigājis, ja neskaita dažas pēdas uz pašiem centrālākajiem celiņiem. mums te ir daudzpadsmit centimetri sasniguši + tur tie trakie un kalni un lejas. kad, ar mēli pār plecu, izvēlos no meža uz ceļa ar drusku piebrauktu sniega putru, likās, ka vispār vairs nekas nav jādara. gandrīz kā ar (zemu) lidojošu paklāju mājās atlaidos.