*

kalnu slēpošana man liek daudz domāt par tēvu. man ir ļoti sarežģītas attiecības ar tēti. man ir diezgan daudz lietu/sajūtu, kuras es esmu no viņa gaidījusi, bet neesmu dabūjusi. kad pirms čupiņas gadu kādu laiku gāju pie terapeita, kā blakus produkts terapijai iestājās kaut kāds tāds visai fundamentāls miers attiecībā uz tēti. es kaut kā pieaugu un pieņēmu, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir un ir tās lietas, kuras es no viņa nekad nesagaidīšu un tas ir ok. blakusprodukts - jo neatceros, ka būtu risinājusi tēva kompleksu, gāju citu iemeslu dēļ un runāju par citām tēmām.
viena no lietām, kas man attiecībās ar tēti vienmēr ir pietrūkusi ir būšana pamanītai, kaut kāda atzinība, sajūta, ka viņš ar mani lepojas vai priecājas par maniem panākumiem. viņš nekad nesaka komplimentus, bet, ja viņam uzbāžas un jautā, viņš vienmēr atbildēs - jā, labi, bet... piemēram, uztaisu ēst - garšo? - jā, bet špicums pietrūkst... ar šo kleitu var iet uz balli? - jā, bet baigi raibā. vienmēr un visur tas BET. vai otrs variants - ja viņam nav pa rokai kāds BET, tad atbild ar joku vai ironiju vai mazliet sarkasma. jāatzīst gan, ka viņš to nedara ļauni vai pazemojoši vai nicīgi, vienkārši gribētos jau kādreiz arī bez tā BET un bez jokiem.
es saprotu, ka viņš nespēj un neprot, bet tas nenozīmē, ka man tā nepietrūkst.

kalnu slēpošana ir tēta lieta. viņš jaunībā ar to ļoti nopietni un visai talantīgi nodarbojās. ir vinnējis jaunatnes čempionātā un bijis pēc rezultātiem kaut kādā augstā vietā PSRS līmenī, bet pēc vairākām nopietnām traumām (galvaskausa plīsums un ceļgals) pārtraucis. ar maziem bērniem mans tētis nekad nekrāmējās, bet kad biju jau kļuvusi par tādu nosacīti lielu cilvēku, sāka ņemt mani līdzi uz kalnu. ar mācīšanu vai pieskatīšanu, gan viņš nenodarbojās. kaut ko īsi un ļoti sarežģīti pastāstīja un pats aizbrauca. es mācījos braukt ar 70. gadu vintage slalomenēm, kas bija 15-20 cm pāri galvai un ar spiciem, uzliektiem galiem (mūsdienu kārvinga slēpes ir līdz zodam/degunam, daudz platākas un ar apaļiem galiem). man bija drausmīgi bail, drausmīgs anksis un pamestības sajūta. ar dievu uz pusēm iemācījos pagriezties uz vienu pusi, bet uz neērto pusi baidījos, īpaši, ja tā sanāca bugeļa pusē (tā šausmīgā, spurainā, eļļainā trose, kurai bija jāpiekabinās ar savu privāto uzparikti, kas sastāvēja no sprungulīša, ko iebāž starp kājām, striķīša un krampīša ar kuru pieāķēties), jo man bija bail ietriekties cilvēkos, kas brauca augšā. tad nu aizšļūcu slīpi līdz vienai kalna pusei. apsēdos uz dibena, pārliku kājas/slēpes uz otru pusi un braucu atkal. toreiz arī nebija nekādu smalku ratraku un kalnu kopšanas tehnikas, vismaz tai trasē, uz kuru mēs braucām (kalns blakus Pilsētais trasei, kurā, manuprāt, šobrīd nekas jau gadiem nenotiek). segums bija ļoti nevienmērīgs un klumpačains. man bija bail arī no tā bugeļa, tāpēc mēdzu kāpt augšā kājām. un katra tikšana lejā man bija ļoti stresains izdzīvošanas jautājums. kaut kāds breaktrough notika reizē, kad mana mamma pielauza tēti braukt uz Reiņa trasi, kur bija arī lēzens iesācēju kalns un es varēju bez bailēm no mežonīga ātruma un nosišanās paeksprimentēt ar fizikas likumiem un savu koordināciju. kaut kādā brīdī man līdzi sāka braukt klases biedrene un tad divatā jau bija drošāk un jautrāk. viņa arī nebija tik bailīga kā es un tas iedarbojās iedrošinoši. tētis mēdza mūs skijoringot ar slēpēm aiz mašīnas, nezinu kā mēs tur divatā turējāmies pie vienas virves, bet bija jautri.
videnes laikā tētis ļāva iet dzert, ar nosacījumu, ka no rīta jābrauc ar viņu slēpot. atceros reizi, kad visu nakti biju dzērusi haļavno šņabi Limbažu Putnudienu beksteidžā, braukusi mājās ar pārpildītu pirmo autobusu, sēžot uz zemes šoferim pie kājām - pārvilkos mājās drausmīgā stāvoklī, pārģērbos un braucām slēpot. tas bija divtūkstošo sākums.
bet mūsu vintage ekipējums bija savu dzīvi nodzīvojis. man vienai slēpei diezgan ekstrēmi izļurkājās klamburs un mēdza izmest kāju no slēpes visādos random brīžos - es bieži kritu un skumji noskatījos kā slēpe viena aiztraucas lejā pa kalnu un kaut kā slēpošana apsīka. jaunam ekipējumam naudas nebija, nomas tolaik nemaz tā visur arī nebija/tāpat bija dārgi. tētis nosēdēja pie televizora daudzas ziemas, līdz es atsāku braukt uz kalnu ar Salaspils draugiem. kad pirmo reizi uzkāpu uz iznomātām modernā tipa slēpēm, slēpošana likās pat ekstrēmi viegla un patīkama. vienreiz ar mokām pierunāju arī tēti un paldies dievam - kopš tā laika viņš ir atpakaļ uz slēpēm, sačomojies ar veciem un jauniem kalna korišiem, no kāda no viņiem dabūjis krutas slēpes un piemēram, šogad gandrīz katru dienu ir uz kalna. (mamma ziņo, ka šodien esot slēpojis no 10 līdz 15 un saulē apdedzinājis degunu)

mēs tagad nebijām slēpojuši kādus gadus 7 - vismaz tā šķiet pēc atmiņu apcirkņu izcilāšanas, izcilāju, ka neesam bijuši uz kalna kopš 2015. gada. vai 2014. bijām - not sure. bet nu šogad atsākām, pa sludekļiem un paziņām salasījām sev lietotu inventāru un braucam. man ir prieks un tiešām patīk un es to izbaudu.
un es jūtu, ka sāku ilgoties pēc tēta. ilgoties, lai viņš paslavē un papriecājas ka un kā man sanāk. ilgojos arī redzēt kā viņš slēpo - viņam ir 67 gadi un viņš brauc tajā oldskūlajā ļoti elegantajā un izsmalcinātajā stilā, kādu praktiski vairs neredz. šoziem Žagarā un Ozolkalnā vismaz neesmu redzējusi. modernais slēpošanas stils liekas daudz robustāks un neestētiskāks. man gribētos arī, lai viņš man pamāca kaut ko jaunu un palīdz paslīpēt tehniku, jo es braucu stabili un ātri, bet prasās kaut kā padziļināt savas prasmes. esošajā līmenī kļūst drusku garlaicīgi, bet nezinu ko un kā darīt, lai attīstītos. un gribētos jau mācīties no sava tēta, lai gan es ļoti labi zinu, ka viņa pedagoģiskās spējas ir ekstrmāli zemas. BET es vismaz vairs neesmu pārbijies bērns.
varētu jau mēģināt kaut kā sarunāt ar viņu satikties uz kāda mūspuses kalna un paslēpot kopā. bet man bail un negribas to čakaru. bail no tā, ka mēs nesatiksimies, ka būs pārāk daudzi BET, ka viņš vienkārši slēpos un vispār nepievērsīs man nekādu uzmanību (nu varbut smīnot ūsās panesīsies man garām) un, ka tās ilgas, kas manī šobrīd ir visai gaišas, lai gan skumīgas, saskābs un paliks smagas un ķepīgas.
es viņam mēdzu vacapā aizsūtīt kādu bildi no mūsu kalna apmeklējumiem vai video, kā slēpoju, bet viņš nekad neko neatbild. bet es turpinu to darīt, jo iztēlojos, ka viņam ir par to vismaz drusku prieks.

( 2001 )