*

Klāva Lepnums un aizspriedumi Naciķī ir apburoši. vienlaikus skaisti un ironiski un skumīgi un smieklīgi un viegli un trausli un pa īstam un mazliet tizli. lepojos ar vīra komponēto mūziku arfai un čellam. lepojos ar visiem saviem foršajiem un talantīgajiem kolēģiem.
visādi citādi sirreāla sajūta un dzīres covid laikā. tieši pirms gāju uz izrādi parādījās ziņas par visa atcelšanu un ciet klapēšanu - uz tā fona pirmizrādei un pirmizrādes ballītei bija tāda vienlaikus salda un sēra noskaņa. tā it kā no kādām atvērtām durvīm visu laiku vilktu vēss vējš. aiz durvīm tumsa, neziņa un cerības, bet pagaidām vēl telpā silts, smiekli un dzērieni un mājās ceptas vafeles.

par covidu privātā līmenī baigi neuztraucos. dzīvoju privātmājā mazpilsētā. man mājās vienmēr ir ļoti daudz dažādas sausās pārtikas krājumu, jo ēst ir mans hobijs. pagrabā karpeļi un zaptes, akā savs ūdens un šķūnī malka. un krājkontā drusku naudas, ar kuru kādam laikam dzīvei mazpilsētā un rēķinu apmaksai pietiks. wc papīra gan nav pārāk daudz palicis. rīt pēc ārkārtas sapulces brauksim mājās un manliekas, mums ies forši. galvenais, lai vecākiem viss labi. par mammu mazliet uztraucos, jo tuvu pie 70 un smēķē nezcik desmitgades. ne-privātā līmenī gan situācija liekas visai satraucoša. priecājos, ka mūsu parasti kuslās amatpersonas pārāk nestiepa gumiju un izsludināja visus esošos ierobežojumus. par pieeju diagnostikai gan baigi nav ko priecāties.

studijā ārkārtas stāvokļa ziņas: dienas vidū, Rīgā, Mūkusalas Promo, cilvēki ķēra un grāba pārsvarā makaronus, griķus, wc papīru un daudz alkohola. bija ļoti, ļoti daudz tukšu plauktu un pie kases stāvēja milzīgas rindas un pārkrauti ratiņi. mēs ar savu olīvu burku un vēl pāris sīkumiem jutāmies ļoti autsaiderīgi. stāvvieta bija drausmīgi piebāzta un pa to visu laiku riņķoja vismaz 5 mašīnas, gaidot, kad kāds izbrauks un atbrīvosies kāds kaktiņš. blakus esošajā Gemosā, situācija bija pilnīgi mierīga. likās mazliet vairāk cilvēku, nekā ierasts, bet ne nomācoši daudz. tad es pāris stundas pasēdēju Terapijā, gaidot kamēr vīrs izdarīs ģēlas un varēsim evakuēties uz provinci. likās, ka būs kluss un mierīgs un varēs padarīt darba lietas, bet visu laiku bija pilns ar čalojošiem cilvēkiem un nekas neliecināja neparkādiem ārkārtas stāvokļiem un ieteikumiem neapmeklēt publiskas vietas. vakarpusē, ceļā uz provinci, iebraucām Siguldas Rimi pēc maizes un... maizes nebija. pilnīgi tukši maizes plaukti. griķu plauktus nepētīju, jo totāli neinteresē, bet konservu un tamlīdzīgie plaukti bija drusku tukšāki nekā parasti, bet arī ne šausmīgi izgrābti. kam tiem siguldiešiem to maizi tik daudz vajag?

p.s. nepārtraukta domāšana par to cik bieži patiesībā mēs liekam rokas pie sejas (vidēji 15x stundā), kam es pieskaros PĒC kārtējās roku mazgāšanas un, kam es VISPĀR pieskaros ir tāds diezgan intensīvs mentāls darbs. vēl es jutu, ka man ir bail/neomulīgi publiski šņaukāties. man aukstajā sezonā vienmēr mēdz tecēt deguns, īpaši ejot pa āru vai ienākot no āra iekšā un īpaši izteikti, kad temperatūra ir ap nulli. bez nekādas saaukstēšanās vai slimuma vai iesnu sajūtas.