*

fests beidzās ar tādu labu sajūtu, ka manī ir atgriezies prieks strādāt ar teātri. pēc 11 gadiem JRT man likās, ka es vairs nekad negribēšu strādāt neko ar teātri saistītu, bet šī pieredze Valmieras festivālā bija kaut kādā ziņā dziedējoša un iedvesmojoša. katrā ziņā ir viegli darīt arī visādas čakarīgas lietas, ja jūti, ka tev uzticas un nedžadžo un dod brīvību. tai skaitā - brīvību uzņemties atbildību arī par lietām, par kurām tā konkrēti neviens nav prasījis uzņemties atbildību. tas viss ir rezultējies ar to, ka šodien pateicu trīs jāvārdus trim projektiem tuvākā pusgada laikā - divi no tiem pa lielam saistīti ar izrāžu producēšanu, viens ir palīdzēt režijas studentu darbam ar kostīmiem un skatu no malas, lai sagatavotu izrādi Patriarha rudenim. kā arī - in general palikt kopā ar Kvadrifronu un darīt ar viņiem kopā lietas. sūdīgākais ir tas, ka par to visu visai maz maksā un tas viss nozīmē daudz būt Rīgā, bet gan jau - nāks laiks, nāks padoms un gan jau sapratīšu kā iegrozīties.

atgriežoties pie festivāla - vakar pēc diviem Pavasariem, nobūves un neticami zibenīgas busa uzkraušanas, paspējām vēl uz Tropas Reptīli. tā bija ļoti savāda pieredze. bija kāds posms izrādes laikā, kurā es domāju par to, ka būtu labi pēc izrādes nesatikt nevienu no Ingām, jo... nu... hmmm, bet kaut kā tā izrāde nemanot un slepus ievilka, savilka, apvārdoja un beigās, izejot ārā, visi bijām tādi, burbuļaini. kaut kādos psihes slāņos tā izrāde izrādījās ļoti iedarbīga. bet nu līdz šim no redzētajām Tropas izrādēm, neviena nav bijusi sūdīga.

par pašu festivālu varu teikt to, ka viņš turas kopā pateicoties faktam, ka LV teātra peļķe tāda maza un neviens negrib (nav arī izdevīgi) ne arvienu baigi sadirsties. jo, saistībā ar organizēšanas kvalitāti, tādu iemeslu bija visnotaļ daudz. mūs glāba personiskie kontakti ar dažu labu valmierieti, kā arī tas, ka bijām tikuši pie trim nenormāli foršiem un izdarīgiem asistentiem.