*

mana lielākā problēma ir irracionāla un fluktuējoša apdraudētības sajūta. ir labi to apzināties, jo kādreiz es to nezināju, bet es joprojām neredzu viņai galu un malas. tas ko es redzu - ka tādā neapzinoties dzīvo arī mani vecāki. droši vien es vismaz daļēji esmu to iemācījusies no viņiem, bet kā overraidot šito kļūdu sistēmā, es nezinu.

Klievī šodien ūdens nevis kā vienkārši čuras, bet kā uzkarsētas čuras.

ceru, ka līdz vasaras beigām tas pusotrs kilometrs ar riteni kalnā līdz ezeram vairs neliks man elst, pūst, ķert pie sirds un justies kā penzonāram. es jau tā šodien izdomāju mazliet citu maršrutu - drusku garāku, bet tādu, kurā ir kalnā augšā, mazliet no kalna lejā un tad atkal kalnā augšā. vismaz psiholoģiski mazliet vieglāk.