*

pavadīju nedēļas nogali Lubāna mitrājā. redzēju un dzirdēju 50+ putnu sugu. tā ir brīnišķīgā daļa.
ne tik brīnišķīgā - kārtējo reizi pārliecinājos, ka man besī braukt kaut kur grupās un baros. lai gan 30 cilvēku putnu vērotāju bars likās pat jaukāks nekā mazpadsmit jogas entuziastes Indijas braucienā. un ļoti, ļoti noguru no auto vadīšanas. nobraucu ~600 kilīšus, visus neizgulējusies, visus pret sauli (tajā sadaļā, kurā pilnīgā tumsā braucām pa mežiem meklēt pūces, karavānā bija apsardzes mašīna ar neizslēdzamām, dzeltenām migalkām, kuras raustījās kā ziemassvētku eglītes lampiņas un, kuras es gribēju sašķaidīt ar automātu), daudzus pa ļoti sliktiem ceļiem. nākamreiz, kad man būs jāņem random sveši cilvēki mašīnā, prasīšu uzrādīt autovadītāja apliecību.
beigās vēl uz grantinieka dabūju akmeni logā un saplaisāja vējstikls.

vēl es sapratu, ka bez personīgā binokļa diezkas nav. bija divi kruti teleskopi, bet uz tiem visu laiku bija rinda. kaut kā nebūt iztiku ar sava ziepjutrauka zoomu, kas, jāatzīst, nav ērtākais paņēmiens putnu vērošanai. so - pierakstiet, ka binoklis ir man dāvināmo lietu sarakstā.

viens no maģiskākajiem mirkļiem: nakts, mežs, drausmīgi auksts, pilnīga tumsa, nenormāli spožas zvaigznes, klusums. klausāmies meža pūci un urālpūci un ik pa laikam pāri galvām iet nakts migrācijas ar kliedzošiem ziemeļu gulbjiem un visādu veidu zosīm.

( mitrāja un migrācijas maģija )