*

tā kā debesis tādas pusskaidras, ta bijām uz dambja mēģināt kādu perseīdu ieraudzīt, bet tas mēness joprojām bliež kā traks. es dabūju 6 vai 7, Kārlis divas, bet vilkate nevienu.

pirmo reizi perseīdas apzināti mēģināju skatīties 2007ajā. un no tās reizes arī palikušas visspilgtākās atmiņas. izšķirstīju savu žurnāli un izbrīnījos, ka tas nekur nav aprakstīts.
karoč, savācāmies bariņš pilsētasbiedru ar riteņiem un braucām uz dambi. likās, gan ka plāni pilnīgi izgāzīsies, jo debesis bija apmākušās un pērkonainas. taču brīnumainā kārtā tieši mums virs galvām debesis noskaidrojās. bija karsta, tveicīga augusta nakts. mēs sagūlāmies rindiņā un dienas saulē sakarsušās slīpās betona nogāzes un skatījāmies. tieši virs galvas krita zvaigznes, viena pēc otras, viena pēc otras. bet pretī - otrpus Daugavai, melni padebeši un negants negaiss ar spilgti žuburainiem zibeņiem. mēs gan bijām arī sakurījušies (vai sadzērušies kaņepju pienu?), bet tās nakts sajūta manī joprojām dzīvo pavisam, pavisam spilgta. viens no jumtu raujošākajiem dabvērojumiem manā dzīvē. vienu gadu mums ar Kārli izdevās atkārtot ko līdzīgu - silta nakts uz dambja, perseīdas, bet negaisa vietā tikai rūsa pamalē.