*

Viena no dīvainākajām sajūtām kāda jelkad bijusi - pusnaktī iziet savas bērnības laimes mājas pagalmā. Tumsā. Virs galvas vienā mākonī ar dažu sekunžu intervālu raustās mazs, rozā zibentiņš, kuru attiecīgi apskaņo bieža, ritmiska rūkšana. Un tad dzirdēt kā kaut kur, krietnu strēķi no šejienes sāk spēlēt Tesa. Tik skaļi kā es klausītos mājās, naktī, negribot nevienu pamodināt - klusināti, bet pilnīgi skaidri. Pa to laiku zibentiņš ir aprimis un sāk gāzt lietus. Jo intensīvāk līst, jo Tesa skan skaļāk. Un par spīti lietum virs Lazdukalna sānu no mākoņiem izstiepj pilnmēness. Starp citu es tikai vakar vecā ceļvedī izlasīju ka Lazdukalns esot sens 12. gs kapulauks.
Es stāvu lietū, klausos Tesu un pamazām samirkstu līdz pusādai un ir viens no krutākajiem Tesas končiem manā dzīvē.
Tad man palika auksti, ienācu istabā kurā valda pusizkrāmētu, no istabaugšas nostieptu, kastu haoss, novilku slapjās drēbes, uzvilku vakar Siguldas humpenē iegādātu flīsa ziloņa kostīmu - kombinzonu un atsēdos turpināt šķirot savu senču dzīvi.